Direktīva nosaka virzienus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, tajā skaitā aizsargājamo dabas teritoriju tīkla pamatprincipus. Kopā ar Putnu direktīvu, šīs direktīvas ir vērienīgākā un visaptverošākā iniciatīva, kas jebkad uzsākta, lai saglabātu mūsu dabas mantojumu visā ES. Viens no svarīgākajiem šo abu dabas direktīvu ieviešanas rezultātiem ir Eiropas mērogā nozīmīgo dabas teritoriju ekoloģiskā tīkla Natura 2000 izveide, kur katra valsts ir nominējusi Natura 2000 teritorijas, lai palīdzētu saglabāt tajās atrodošos retos biotopus un sugas. Latvijā Natura 2000 teritorijas kopumā aizņem 12% no visas valsts. Dabas teritoriju apsaimniekošanu un dabas vērtību atjaunošanu šajās teritorijās atbalsta LIFE programma.
Otars Opermanis
Bioloģijas zinātņu doktors
Dabas aizsardzības eksperts ar Latvijas un pasaules pieredzi
Ornitologs, dabas aizsardzības biologs
Viens no “Dabas koncertzāles” idejas autoriem
Hobijs – putnu fotografēšana
LatViaNature: Kādēļ savulaik vispār tika pieņemta Biotopu direktīva[1], kāda ir tās vēsture, kā notika tās virzība?
Otars Opermanis:
Vispirms būtu lietderīgi runāt par abām direktīvām – Putnu direktīvu[2] un Biotopu direktīvu, kas abas ir ES dabas aizsardzības direktīvas. Putnu direktīvu pieņēma 1979. gadā, bet Biotopu direktīvu 13 gadus vēlāk – 1992. gadā. Tās būtībā saka vienu un to pašu, tikai dažādu vēsturisku un praktisku apsvērumu dēļ putni bijuši nošķirti no biotopiem un pārējām sugām. Domāju, tas virzošais dzinējspēks jeb motivācija bija pilsoniska kustība, kas radās pagājušā gadsimta 60.–70. gados, un daļēji to ietekmēja arī akadēmiskie spēki, īpaši Rietumeiropas zemēs. Eiropa bija atkopusies no Otrā pasaules kara sekām, varēja atļauties domāt ne tikai par izdzīvošanu. Sabiedrība gan Ziemeļamerikā, gan Rietumeiropā sāka pievērst uzmanību, ka strauji samazinās bioloģiskā daudzveidība, sugas un biotopi. Sabiedrības spiediena rezultātā politiķiem bija jārīkojas. Kā gan viņi to varētu nedarīt, ja, piemēram, Lielbritānijā Dabas aizsardzības biedrību rindās bija vairāk nekā miljons cilvēku, to vidū arī slavenības, politiķi un citi sabiedrībā redzami cilvēki. Ar šādu spēku tam bija iespēja nonākt līdz ES parlamentāriešiem. Putnu direktīva tapa pirmā – putni ir tie, kas ir redzami un viegli novērojami, saprotamāki nekā, piemēram, kukaiņi. Taču pēc tam tas akmens sāka velties, līdz tika iekļautas arī pārējās sugu grupas un arī dabiskie biotopi.
Lēmumi nenāca viegli – diskusijas par Biotopu direktīvu, kura tika pieņemta 1992. gadā, ritēja trīs četrus gadus. Daudzas dalībvalstis iebilda, Direktīva piedzīvojusi dažādas redakcijas – tas nebija viegls ceļš. Tomēr ir prieks, ka tas ir noticis, un savlaicīgi ir tapis ir viens no svarīgākajiem dokumentiem dabas aizsardzībā, kas mums šodien ES ir, kas nosaka lietu kārtību un spēles noteikumus.
Būtiskas bija ne tikai Direktīvas, bet arī starptautiskie tiesību akti – dabas dabas aizsardzības konvencijas, no kurām lielākās bija Bernes, Bonnas un Ramsāres konvencijas, un Bioloģiskās daudzveidības konvencija. Ja konvencijās daudz kas balstās uz brīvprātības pamata, tad Direktīvas, kurās noteikts, kādas darbības dalībvalstīm jāveic, ir juridiski saistošas.
Un – vai jums tas patīk vai ne, bet dabas aizsardzība ir starptautisks pasākums, jo nav jēgas kaut ko lielu uzņemties kādai mazai teritorijai vai mazai valstij. Būtiski rezultāti sasniedzami, tikai sadarbojoties daudzām valstīm, ja ne pat kontinenta mērogā.
ES direktīva, tātad, ir šis dzinulis un vilcējspēks Eiropas dabas aizsardzības attīstībai, kas Latvijai ir saistoša kopš iestāšanās ES?
Latvijā Direktīva kļuva saistoša no brīža, kad Latvija iestājās ES. Taču, lai iestātos, nosacījums bija tāds, ka Direktīvai faktiski bija jābūt ieviestai vismaz lielos mērogos, lai uz iestāšanās brīdi tā būtu pārņemta likumdošanā.
Tas bija tas mājasdarbs, ko mēs darījām sešus gadus, es arī piedalījos lielākajā daļā šo pasākumu no 1998. līdz 2004. gadam. Tajā laikā tika darīts viss, lai piemērotu Latvijas likumdošanu ES Biotopu direktīvai, jo Latvijai bija jāizpilda ES prasības tādas, kādas tās ir, ar ļoti mazām manevru iespējām.
Mēs zinām, ka mūsu sabiedrībai prasības ne visai patīk, sevišķi, ja tās kaut ko aizliedz. Tomēr, atskatoties uz 2004. gadu, kas ir tas, ko Latvijas daba ir ieguvusi?
Manuprāt, Latvijas daba ieguva daudz, mēs esam vairākas reizes apsprieduši ar kolēģiem, kā būtu bijis, ja nebūtu Direktīvas prasību. Manuprāt, situācija būtu daudz, daudz sliktāka. Es domāju, ka mums nebūtu virknes ierobežojumu mežu, purvu, lauksaimniecības zemju izmantošanai, ķimikāliju pielietošanai. Ļoti jāšaubās, ka cilvēki vienkārši uz brīvprātības principa būtu sākuši pietiekami plašā mērogā un visā Latvijā sargāt un saglabāt dabu. Ja arī citās ES dalībvalstīs direktīvas prasības ir iestrādātas likumos, tad ticamība ir lielāka un tas, iespējams, mazliet motivē arī Latvijā cilvēkus kaut ko darīt.
Mums jau arī pirms iestāšanās ES bija īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, dabas parki …
Toreiz, uzsākot šo Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar ES Direktīvu prasībām, Latvijā aizsargājamo teritoriju īpatsvars, šķiet, bija 7,5–8%, tas ir krietni par maz mūsdienīgai valstij. Kā zināms, patlaban prasība saskaņā ar Zaļo kursu ir vismaz 30% un vairāk saglabāt savvaļas dabu, protams, dažāda līmeņa aizsardzības režīmos. Jāsaka, ka Latvija ir ļoti tālu no šīm mērķa. Ja Direktīvas nebūtu, man ļoti jāšaubās, vai Latvija brīvprātīgi būtu izdarījusi tik daudz kā tagad.
Kādas būtu tās dabas vērtības, ko mēs, iespējams, varētu būt pazaudējuši?
Es domāju, tās ekosistēmas, kuras ietekmē viss tas, kas sola visdrīzāko, ātrāku peļņu, man grūti spriest tieši prioritārā secībā. Bez šaubām, tā būtu mežsaimniecība, kūdras ieguve purvos, arī intensīvā lauksaimniecība, kas varētu samazināt daudzveidību un biotopus, tā varētu būt atsevišķās vietās nekontrolēta rekreācija un attīstība, pilsētu izplešanās.
Jau pieminēji Eiropas Zaļo kursu, kur ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas ietvarā viens no mērķiem ir saglabāt un atjaunot ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību. Ko Latvijas daba un sabiedrība iegūtu, ja šo stratēģiju izdotos īstenot tajā apmērā, kā plānots?
Lielā mērā šis kurss, jūs piekritīsiet, varbūt varētu likties no malas gana agresīvs – ka mēs izvirzām jaunus un jaunus mērķus. Taču tie izriet no objektīviem pētījumiem, cik ļoti samazinās bioloģiskā daudzveidība līdz šim gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē, kā arī palielinās to sugu un biotopu īpatsvars, kas ir nelabvēlīgā dabas aizsardzības stāvoklī.
Politiķi Eiropas līmenī skaidri saprata, ka bez radikāliem pasākumiem nav iespējams pagriezt šo ratu atpakaļ. Ja mēs to nedarītu, mēs nenovēršami lēnā garā virzītos uz trūcīgāku dabu.
Šobrīd Dabas aizsardzības pārvalde ir iesaistīta vairākos LIFE projektos, kuru fokusā ir augu un dzīvnieku sugas. LatViaNature projektā mēs vērtējam līdzšinējās sugu aizsardzības stāvokļa tendences vismaz pēdējo 30 gadu garumā, kas tālāk ļaus uzstādīt izmērāmus sugu un biotopu saglabāšanas mērķus.
Jā, šajā projektā mēs tiešām skatāmies un vācam visus iespējamos vēsturiskos datus par sugām pēdējo 30 gadu periodā – par atskaites punktu ņemam politiskās, un līdz ar to saimnieciskās, sistēmas maiņu 90. gadu sākumā. Var jau iet tālāk arī dziļākā pagātnē, bet tad ir vairāk spekulāciju: par dažām sugām mums var būt labāka informācija, bet par daudzām mēs tikpat kā neko nezinām. Nav jau noslēpums, ka daudzas no patlaban aizsargājamām sugām nav nekādā ziņā saimnieciski interesantas, un arī padomju zinātnē par tām nebija intereses, tāpēc senākos gados par tām ļoti maz tika vākta informācija.
Cik liela daļa no Biotopu direktīvas pielikumos minētajām augu un dzīvnieku sugām atrodamas Latvijā?
No ES Biotopu direktīvas II pielikumā iekļautajām 1100 Eiropas nozīmes sugām Latvijā ir sastopamas apmēram 70-80 sugas. Precīzu skaitli pateikt nav iespējams, jo ik pa laikam mēs atklājam jaunas sugas, vai arī jaunas sugas ieceļo klimata izmaiņu rezultātā, citas diemžēl izzūd. Tā ir ļoti maza daļa no Direktīvā iekļauto sugu skaita, sevišķi, ja runājam par bezmugurkaulniekiem un augiem.
Pētot sugas, kuri no sugu datiem ir visgrūtāk iegūstami un kāpēc?
Nesen bija publikācija par kukaiņiem, kur atklājās, ka vislabāk izpētīti ir tie dzīvnieki, kuri ir vizuāli pievilcīgi, lielāki, krāšņāki, skaistāki. Nenovēršami tiem vienmēr veltīta lielāka uzmanība, un ar tiem nodarbojušies vairāk pētnieku. Līdz ar to atbilde par grūtāk iegūstamajiem datiem būtu tieši pretmetā – mazs, pelēcīgs, bāls, un vēl būtiski – slēpts dzīvesveids. Tas attiecas gan uz dzīvniekiem, kas, piemēram, parādās tikai naktīs vai dzīvo dziļi koksnē, vai arī uz augiem, kas izaug ne katru gadu. Dati par šīm sugām ir daudzkārt grūtāk iegūstami, tā ir cita dimensija un dažreiz ir vajadzīgs kaut kāds grūdiens, lai tiešām saprastu ekoloģiskās prasības, sugas bioloģiju. Tāpēc svarīga starptautiskā sadarbība starp zinātniekiem un ekspertiem. Arī tagad par dažām sugu grupām visā Eiropā ir tikai daži eksperti un, ja gadās, ka jūsu valstī šāda eksperta nav, tad suga var ilgu laiku palikt “neatrasta”.
Dažkārt eksperta uzaicināšana no citas valsts uz sanāksmi vai pieredzes apmaiņu mežā, dod tādu grūdienu, ka suga, kas iepriekš uzskatīta kā reta, drīz vien kļūst salīdzinoši bieži sastopama vienkārši tāpēc, ka līdz tam vietējiem zinātniekiem nebija pieredzes un zināšanu, kā šo sugu labāk konstatēt. Tāds piemērs Latvijā ir zaļā buksbaumija, Eiropas nozīmes sūnu suga.
Zaļā buksbaumija (Buxbaumia viridis). Foto: Dabas aizsardzības pārvalde
Tātad, jo vairāk datu par sugu, jo tie precīzāki, vērtīgāki un daudzpusīgāk izmantojami. Cik sarežģīti ir iegūt šādus datus?
Ir sugas, kuras var pētīt tikai dažus mēnešus gadā (piemēram, taureņi, spāres), un ir sugas, ko var pētīt teju visu gadu (piemēram, sūnas). Protams, par otrajām datus ir iegūt daudz vieglāk. Arī – ja suga ir pievilcīga, to viegli atšķirt no citām sugām. Sugu datu iegūšanai var iesaistīt arī brīvprātīgos, kas var iesniegt novērojumus ne sliktākā kvalitātē, kā eksperti. Latvijā šāda brīvprātīgo novērotāju vietne ir dabasdati.lv.
Eiropā citizen-science (amatierzinātne) ir ļoti populāra. Zviedrija viena no pirmajām uzsāka īstenot šo pieeju Eiropā un izveidoja interneta portālu, kurā visi var reģistrēt sugas. Un, ja mēs Latvijā tagad esam tikai pāris pirmos miljonus novērojumu saskaitījuši, tad Zviedrijā piecu sešu gadu laikā jau bija ap 100 miljoniem novērojumu. Interese ir milzīga – tur piedalās dažāda vecuma grupas – no skolniekiem līdz pensionāriem, varbūt aktīvi strādājošo ir mazāk, un tas strādā. Tad var iedomāties, cik daudz datu var dabūt par sugu izplatību no šāda portāla!
Vai šādi iedzīvotāju novērojumi ar sugu/dabas datiem ir vērtīgs resurss arī ekspertiem? Mūsu projektā pēc līdzīga principa darbojas Invazīvo sugu pārvaldnieks – vietne, kur sabiedrība var iesniegt novērojumus par invazīvajām sugām.
Šie dati ir vērtīgi tieši tāpēc, ka ir daudzskaitlīgi. Šis nebūs risinājums sarežģītai sugai – maza, pelēka, dzīvo tālu, iznāk naktī vai tamlīdzīgi, taču katrā sugu grupā ir ap 10–20 sugu, kuras jebkurš var redzēt, novērot un ziņot. Ja ir šaubas, var augu vai kukaini nofotografēt ar mobilo telefonu un portālā iesūtīt attēlu – tā šodien nav nekāda problēma. Eksperts verificēs attēlu pirms ievietošanas datu bāzē, tādējādi sugu atpazīšanai tiek nodrošināta arī kvalitātes kontrole. Tā tiek verificēti visi iesniegtie novērojumi un, ja ir kādi jautājumi, tad tie tiek atbildēti.
Lai dabas vērtību saglabāšanai būtu rezultāti, jāiesaistās visai sabiedrībai, taču cilvēks vislabāk var izprast (lai sargātu) to, ko viņš vismaz ir redzējis.
Vispirms es pilnīgi piekrītu tam, ka cilvēks ir vairāk gatavs ieguldīt aizsardzībā, ja šo objektu ir redzējis dabā vai tas izraisa emocijas. Labs piemērs ir projekts “Dabas koncertzāle”, kur, lai uzrunātu publiku, tiek sapludināta māksla un zinātne. Nolūks ir tāds, lai rezultāts būtu dabas aizsardzības reāla darbība, nevis tikai paziņojumos, kā man patīk daba, bet es pats īstenībā rīkojos pretēji. Šajā projektā cenšamies izvēlēties tieši tos varoņus, kas ir dabā sastopami diezgan bieži, būtībā cilvēks viņus var atrast turpat savā dārzā, savā īpašumā. Līdz ar to veidotos šī saikne, šī piesaiste vietai un dabai, un tad arī motivācija būtu augstāka. Laiks rādīs, kā mums ir gājis. Katrā ziņā es domāju, ka šī pieeja ir ļoti pareiza. Un arī turpmākajās kampaņās vajadzētu izvēlēties kaut ko taustāmu un saprotamu, nevis kādu ļoti reti būtni. Jo, lai cik tai aizsardzība nepieciešama – ja tā dzīvo kaut kur dziļi mežos, tālu prom – sabiedrība nejūt ar to nekādu saikni, jo nav to nekad redzējusi un neizjūt personiski. Ar šādām sugām var nodarboties profesionāļi.
Dabas aizsardzības ideju popularizēšanai būtu jāizvēlas divu veidu sugas vai biotopus. Tās varētu būt sugas, ar ko cilvēks saskāries savā dzīvē, vai arī tās sugas, kuras visbiežāk tiek minētas medijos. Caur šo sugu stāstiem var mēģināt pasniegt dažādas idejas. Tomēr šāda veida tēmas aktualizēšana, manuprāt, strādā tikai uz cilvēkiem, kas vēlas saklausīt šīs dabas aktualitātes. Diemžēl zināms procents Latvijas cilvēku populācijas ir pilnīgi imūni pret šīm idejām un nespēj domāt dabas saglabāšanas kategorijās.
Kāds būtu Tavs Biotopu direktīvā minēto sugu “tops” mūsu dabā, kuras ir interesantas, krāšņas, cilvēkam būtu interesanti izzināt vairāk un, iespējams, sastapt?
Dzeltenā dzegužkurpīte Cypripedium calceolus, lapkoku praulgrauzis Osmoderma barnabita (agrāk Osmoderma eremita), biezā perlamutrene Unio crassus, Atlantijas lasis Salmo salar, sarkanvēdera ugunskrupis Bombina bombina un Eirāzijas ūdrs Lutra lutra.
Visas šīs sugas ir īpaši svarīgas, jo to klātbūtne liecina ne tikai par šo sugu labklājību, bet arī par kopējo viņu pārstāvošo biotopu kvalitāti, un, līdz ar to, par bioloģisko daudzveidību kopumā. Šīs sugas cilvēkam ir iespējams sastapt dabā ar salīdzinošu minimālu piepūli un bez specifiskām zināšanām. Protams, tur, kur tās ir sastopamas.
Intervijas nobeigumā, lūdzu, pastāsti par sevi – Tu esi ornitologs pēc izglītības un tev ir skaists hobijs – putnu fotografēšana.
Es sāku kā ornitologs, mana disertācija bija par putniem, taču 90. gadu sākumā zinātnes finansējums bija, maigi izsakoties, nekāds. Tāpēc dabiski, ka dabas aizsardzības tēma daudziem biologiem izvirzījās priekšplānā – es nebiju izņēmums. Sāku intensīvi nodarboties ar Eiropas lietām un starptautisko dabas aizsardzību un šodien sevi vairāk varētu saukt par dabas aizsardzības biologu, nevis par ornitologu. Es strādāju kā konsultants, pārsvarā starptautiskos projektos un risinu dažādas problēmas tādās jomās kā aizsargājamās dabas teritorijas, sugu ziņošana, medību jautājumi u. c.
Kā tu nonāci līdz putnu fotografēšanai, tas jau nav tik vienkārši – sarunāt ar putniem, lai “pastāv, kamēr nobildē”. Tavas bildes ir ļoti unikālas, īstenībā ar to putnu raksturu un ar tām neticamajām vietām un fantastisko daudzveidību! Kā tas notiek?
Jābūt lielai vēlmei. Mans tēvs bija dabas cilvēks, un viņam bija seno laiku fotoaparāts, es nejauši sāku ar to niekoties un aizrāvos, kad man bija kādi 15 gadi.
Es būtu gatavs fotografēt visu, vienīgi ir jāmeklē prioritātes, lai tam visam būtu jēga un rezultāts, tā putni nonāca priekšplānā. Jo ilgāk ar to nodarbojies, jo labāk attīstās intuīcija un spējas paredzēt. Es esmu diezgan nepacietīgs cilvēks pēc dabas, man vajag aktīvi kustēties un, visdrīzāk, es mēģinu putnam visādi piekļūt, nevis gaidīt stundām ilgi slēpnī. Zinot vien putna uzvedību, tu vari mazliet modelēt, kur tas ar lielāku varbūtību var būt un kur noteikti nebūs, līdz ar to var palielināt savas sekmes.
Runājot par sugām un daudzveidību – kad sāku atklāt putnu pasauli, likās, ka Latvijā putnu sugu tik daudz – ak Dievs, kā to visu es zināšu! Bet vienā brīdī tu to apgūsti! Pilnīgi jauna dzīve sākās, kad es pirms daudziem gadiem aizbraucu pirmoreiz uz Āfriku – uz vietu, kur 90% putnu sugu ir pilnīgi citādas nekā līdz šim man zināmās. Pavisam cita daba. Un tad palēnām tu sāc to apgūt, un tev tie paši solīši, kas bija bērnībā un jaunībā, atkārtojas. Tas ir ļoti forši aizbraukt tālu prom uz pilnīgi citām ekosistēmām. Tas šobrīd ir mans galvenais hobijs.
[2] Eiropas Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību
