Baiba Galniece: Zālāju biotopu aizsardzības mērķi
No malas šķiet, ka Latvija ir pilna ar pļavām! Kā ir patiesībā? Kā klājas dabiskajiem zālājiem Latvijā?
Mūsdienās dabiskie zālāji Latvijā ir vienas no apdraudētākajām un straujāk izzūdošajām ekosistēmām. To kopējā platība no visas Latvijas teritorijas ir zem viena procenta, precīzāk, tikai 0,98 procenti. Pēdējos 100 gados to apjoms strauji sarucis, jo vēl pagājušā gadsimta sākumā dabiskie zālāji aizņēma aptuveni 30 procentus no tagadējās Latvijas teritorijas. Otrs svarīgs aspekts – zālāji ir tā biotopu grupa, kurai vajadzīgs cilvēks. Tos ir jāapsaimnieko, citādi tie aizaugs un kļūs par krūmājiem. Dabiskais zālājs ir veidojies ilgā laika periodā, tā augājs veidojies spontāni, tas nav ticis speciāli sēts un mēslots, un laika gaitā tur izveidojušās tādas augu sabiedrības, kas raksturo katra konkrētā zālāja biotopa veidu.
Latvijā kopumā ar dabiskajiem zālājiem saistīti veseli 13 dažādi biotopu veidi – kādi tie ir un kas tiem raksturīgs?
Mēs lietojam jēdzienu dabiskie zālāji, lai gan tās ir tikai daļēji dabiskas ekosistēmas, jo to pastāvēšanai vajadzīgs cilvēks, īpaši mūsu klimatiskajā zonā.
Ir desmit atklāto zālāju biotopu veidi – pie tiem pieder piejūras zālāji gar piejūru; smiltāju zālāji nabadzīgās smilšainās augsnēs; sausi zālāji kaļķainās augsnēs; vilkakūlas (tukšaiņu ) zālāji, tāpat arī sugām bagātas ganības un ganītas pļavas; mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs; eitrofas augsto lakstaugu audzes*; palieņu zālāji un mēreni mitras pļavas. Rets biotops ir lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs**.
Vēl ir trīs ar mežiem un krūmājiem saistīti zālāju biotopi – kadiķu audzes zālājos un virsājos, parkveida pļavas un ganības, un meža ganības.
*Eitrofas augsto lakstaugu audzes - augsti (izaug līdz 2 metru augstumam) lakstaugi, kam nepieciešams daudz slāpekļa. Tie aug slapjās augsnēs upju un ezeru krastos, kā arī mēreni mitrās un mitrās augsnēs mežmalās.
**Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs - zālāji, kuros aug neliels augu sugu skaits, pārsvarā viengadīgi augi, kas var dzīvot ļoti sausos apstākļos, tostarp uz dolomītu atsegumiem.
No malas šķiet, ka laukos pie katras mājas ir pļava vai vismaz zālīte – tomēr bieži vien izrādās, ka tie nemaz nav īsti, dabiski zālāji?
Zālāji tie ir, un bieži vien arī ilggadīgi, taču ne vienmēr dabiski. Pēc statistikas pagājušā gadā lielāko platību no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes aizņēma aramzemes, bet 39.4 procentus – ilggadīgie zālāji. Arī dabiskos zālājus, kas atbilst kādam no zālāju biotopu veidiem, pieskaita pie ilggadīgajiem zālājiem, tomēr tie veido tikai 3 procentus no visiem ilggadīgajiem zālājiem! Ja skatāmies pēc statistikas, tad pagājušā gadā lielāko platību no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes aizņēma aramzemes, bet 39,4 procentus – ilggadīgie zālāji. Arī dabiskos zālājus, kas atbilst kādam no zālāju biotopu veidiem, pieskaita pie ilggadīgajiem zālājiem, tomēr tie veido tikai 3 procentus no visiem ilggadīgajiem zālājiem.
Lai kļūtu par dabisko zālāju, vajadzīga ilgstoša, vismaz 20 gadus ilga ekstensīva apsaimniekošana bez kultivēšanas un mēslošanas, un īpašas augu sugas.
Reizēm pļavu saimnieki rāda krāšņi ziedošas pļavas, kurās aug pelašķi, asinszāles, margrietiņas un dažādas madaras. Taču ar to nepietiek. Tie ir labi ārstniecības augi, bet vēl neliecina par to, ka zālājs ir dabisks un sens. Par dabiskā zālāja biotopu liecina citas, tā saucamās augu indikatorsugas.
Kuras ir tās indikatorsugas, kas parāda, ka kāda pļava tiešām ir vērtīgs, dabisks zālājs?
Indikatorsugu sarakstā ir 58 sugas – piemēram, dzirkstelīte, gaiļbiksīte, pienenei līdzīgā matainā vēlpiene, bezdelīgactiņa, pļavas vilkmēle, sveķene, savvaļas orhidejas, kā naktsvijoles un dzegužpirkstītes, Eiropas saulpurene… Saraksts ir garš, un tajā iekļautas gan bieži sastopamas, gan aizsargājamas sugas. Lai atbilstu dabiskā biotopa prasībām, vajadzīgas vismaz piecas no šīm sugām, un trijām no tām jābūt bieži sastopamām. Es to salīdzinu tā – ja man ir puķaina kleita un kāda konkrēta puķe redzama visur uz kleitas auduma, tad tā ir bieži sastopama. Turpretī, ja tā saskatāma tikai uz kleitas kabatiņas, tad nav bieži sastopama. Tā ir ar indikatorsugām – tām jābūt ieraugāmām visur zālājā. Tikpat svarīgi, lai zālāja velēna būtu cieša un tai cauri nebūtu redzama zeme. Izņēmums ir smiltāju zālāji, tur smiltis būs redzamas arī cauri velēnai. Dabiskā zālāja struktūru raksturo arī augšana stāvos – ir gan ļoti gari augi, gan zemāki, gan tādi, kas pieplakuši pie zemes.
Dzirkstelīte
Un kādus retumus glabā šie zālāju biotopi?
Visi dabiskie zālāji ir vērtīgi. Pēc platības visretākās ir lakstaugu pioniersbiedrības seklās kaļķainās augsnēs. Tām Latvijā ir tikai divas atradnes, un abas aizsargājamās teritorijās – pie Daugavas mikroliegumā Dzelmes un Daugavas ielejas dabas parkā. Šim biotopam raksturīgas tādas sugas kā atvašu saulrietenis, pavasara drojenīte, kodīgais laimiņš, smiltāja retējs, ložņu retējs un dažādi ķērpji, un biotops veidojas uz dolomīta un kaļķakmens atsegumiem Daugavas ielejā posmā no Pļaviņām līdz Koknesei. Pirms tika uzbūvētas lielās Daugavas hidroelektrostacijas, šis zālāju veids , visticamāk, bija sastopams daudz lielākās platībās. Latvijā šis biotops atrodas tuvu izplatības ziemeļu robežai.
Pie retajiem biotopiem pieskaitāmi arī piejūras zālāji, kuriem vajadzīga iesāļā vide, un kadiķu audzes zālājos un virsājos. Bieži nav sastopami arī vilkakūlas zālāji. Vairāk tādu ir, piemēram, Slīteres nacionālajā parkā, kur piejūras ciemos tos agrāk izmantoja aitu ganīšanai, bet tagad šīs teritorijas aizaug vai tiek apbūvētas. Pie retumiem skaitāmi arī smiltāju zālāji, kurus var redzēt, piemēram, Abavas senlejā, Ziemeļgaujā un Papē. Skaists un savdabīgs biotops ir parkveida pļavas un ganības, taču to pastāvēšana cieši saistīta ar tradicionālo zemkopību, jo agrāk tās izganīja un izpļāva, bet tagad tās daudzviet neapsaimniekotas aizaug. Tādas vairāk saglabājušās aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja un Kurzemē, dabas liegumā Ances purvi un meži.
Kāpēc mums šo dabisko un vērtīgo zālāju ir tik maz? Kas notiek, kas tos apdraud un stāvokli pasliktina?
Vissvarīgākais to pastāvēšanai ir cilvēks un apsaimniekošana, citādi tie ilgtermiņā pastāvēt nevar. Izņēmums ir tikai eitrofas augsto lakstaugu audzes, kas aug joslās gar upēm un ezeru krastiem.
Tas cieši saistīts ar sociālekonomiskiem faktoriem. Kad cilvēki pārceļas no laukiem uz pilsētām, zālāji tiek pamesti un paliek neapsaimniekoti. Arī lauksaimniecība kļūst intensīvāka, daudz lielākas zemes platības tiek intensīvi apsaimniekotas, vairāk tiek aparts gar upmalām, ceļmalām un mežmalām. Pirmais lielais vilnis, kad strauji samazinājās dabisko zālāju platības, bija divdesmitais gadsimts, kad sešdesmitajos gados sākās lielās meliorācijas ēra. Arī tagad mēs dzīvojam tādā intensifikācijas laikā, kad ainava kļūst vienmuļāka, pazūd lielie koki, izzūd viensētas, ceļmalas tiek apartas ļoti tuvu ceļam un pazūd joslas, kuras augi izmanto kā migrācijas koridorus. Savukārt piejūras zona tiek arvien vairāk apbūvēta.
Kā īsti jūs noteicāt šos skaitliskos aizsardzības mērķus?
Nosakot tos aizsargājamām dabas teritorijām, viena no sastāvdaļām ir mērķa platība. Skaidrošu ar konkrētu vietu, piemēram, dabas liegumu Diļļu pļavas, kas atrodas netālu no Ēdoles – tur atrodas tādi biotopi kā kadiķu audzes zālājos un virsājos, mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganītas pļavas, un mēreni mitras pļavas. Papildus pašreizējām biotopu platībām mēs pēc dažādiem datu avotiem izvērtējām arī šo biotopu potenciālās nākotnes platības.
Otra sastāvdaļa pie mērķu noteikšanas aizsargājamām teritorijām ir biotopu kvalitāte, un tā tika noteikta matemātiski, ar algoritmiem, izmantojot biotopu inventarizācijas anketas. No tām izmantoja dažādus parametrus – piemēram, augu indikatorsugu skaits, kūlas daudzums, apsaimniekošana un citus. Tika izstrādāti divu veidu algoritmi – augu sugu daudzveidībai un biotopu funkcijām. Pie parametriem, kas iekļauti funkciju algoritmā, varu minēt kūlu jeb pērno zāli. Kāpēc kūla nav laba? Ja tās daudz, tad augiem grūtāk izdīgt. Lai kūla neveidotos, zālājs jāpļauj vai jānogana. Ja tā jau izveidojusies, zālāju var atjaunot , piemēram, ar ecēšanu, frēzēšanu, ganīšanu un nogrābšanu. Tāpat vērtējām augu sugas – gan vēlamās, gan nevēlamās. Piemēram, jo vairāk invazīvo un ekspansīvo sugu, jo sliktāk.
Savukārt valsts līmeņa mērķus, līdzīgi kā daudziem citiem biotopiem, modelējām laika nogrieznī. Kā atskaites punkts ir izvēlēts 1990. gads, taču datu par zālāju biotopiem šajā laikā nav. Tādēļ tika nolemts izmantot datus par dabisko zālāju platībām no agronoma un lauksaimniecības zinātņu doktora Viktora Tērauda 1972. gada publikācijas Pļavas un ganības. Tajā apkopoti dati par to, cik lielas šajā laikā bijušas pļavu un ganību platības – mūsdienu izpratnē tās atbilst ES nozīmes zālāju biotopiem . Pēc šiem datiem 1970. gadā kopējā dabisko zālāju platība Latvijā bija aptuveni 853 527 hektāri. Balstoties uz pētījumiem citur Eiropā, rēķinājām, ka 1990. gadā pēc lielās meliorācijas katram dabisko zālāju biotopu veidam varēja būt palikuši 10 līdz 20 procenti no šīm platībām. Tiek pieņemts – ja no biotopa sākotnējās platības saglabājas 10 līdz 30 procenti, tad sugu izmiršana vēl nav sākusies.
Pie mērķiem tika noteikts arī zālāju biotopu mērķa areāls, un dabiskajiem zālājiem tā pārsvarā ir visa Latvija. Izņēmumi ir tikai piejūras zālāji, kuri sastopami piejūrā, un lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs.
Tātad 1970. gadā kopējā dabisko zālāju platība bija 853 527 hektāri. Bet kāda šī kopējā platība ir pašlaik?
Pēc 2024. gada 1.februāra datiem to kopējā platība bija 63 606 ha.
Nosakot valsts līmeņa mērķus, mēs rēķinājām, kāda kopējā dabisko zālāju biotopu platība vajadzīga, lai nodrošinātu tiem labvēlīgu aizsardzības stāvokli – un sapratām, ka nepieciešami 119 335 hektāri. Lai mēs varētu dabiskos zālājus saglabāt nākamajām paaudzēm, tas Latvijai būtu jāsasniedz līdz 2040. gadam, Diemžēl šī mērķa sasniegšana ir diezgan nereāla.
Visiem dabisko zālāju biotopu veidiem, kas Latvijā sastopami, aizsardzības stāvoklis ir nelabvēlīgs un ar tendenci pasliktināties. Izņēmums ir tikai eitrofās augsto lakstaugu audzes, kuru stāvoklis tāpat ir nelabvēlīgs, taču tendence nerāda pasliktināšanos.
Tātad, neko nedarot, mēs dabiskos zālājus vienkārši nespēsim saglabāt nākamajām paaudzēm? Bet kas būtu jādara?
Pirmkārt, protams, vajadzīga apsaimniekošana. Mums ir vairāk nekā 63 000 hektāri dabisko zālāju. Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem uz 2023. gadu atbalstam bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai zālājos pieteikti tikai aptuveni 44 000 hektāri no tiem visiem! Tātad apmēram 18 000 hektāri joprojām netiek apsaimniekoti un, ļoti iespējams, aizaug. Varbūt kādu daļu kāds apsaimnieko un nepiesakās atbalsta maksājumiem.
Runājot par kopējo lauksaimniecības politiku, pašlaik tieši uz bioloģisko daudzveidību orientēts tikai viens no atbalsta maksājumiem, tāpēc ar Lauku attīstības programmas palīdzību jārada jauni atbalsta veidi, lai cilvēkus motivētu apsaimniekot šos zālājus. Un maksājumam jābūt konkurētspējīgam.
Latvijā ir viena raksturīga iezīme – daudzi no tagadējiem dabiskiem zālājiem veidojušies tīrumu un vecu kultivētu zālāju vietā, kas gadu desmitiem izmantoti tikai pļaušanai vai ganīšanai. Tas parāda, ka dabiskos zālājus iespējams veidot no jauna. Labākas iespējas ir tad, ja zālājam blakus atrodas dabiska pļava, no kuras augu sugām vieglāk ienākt.
Pie valsts līmeņa mērķiem tika noteikta gan biotopu platība, gan kvalitāte. Arī apsaimniekots zālājs nenozīmē, ka tā kvalitāte būs ļoti laba! Pārsvarā visiem dabisko zālāju biotopiem Latvijā kvalitāte ir nepietiekama, arī tiem, kas tiek apsaimniekoti, gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām. Tāpēc mērķis ir kvalitāti uzlabot vismaz par vienu pakāpi.
Kādas bija grūtības, nosakot šos aizsardzības mērķus zālājiem?
Diemžēl, meklējot potenciālos nākotnes zālājus, uz visām aizsargājamām teritorijām nebija iespējams aizbraukt. Zālāji ir arī ļoti mainīgi – ja kāda teritorija noteikta kā potenciāls dabiskais zālājs, tad nav nekādas garantijas, ka nākamajā rudenī tā netiek uzarta. Jo potenciālajiem zālājiem pašlaik nav nekāda aizsardzības statusa.
Otra problēma – datus par dabisko zālāju platību mēs rēķinājām pēc 1972. gada publikācijas, taču patieso platību mēs nezinām.
Biju pārsteigta, izlasot, ka šo dabisko zālāju biotopu stāvoklis aizsargājamās dabas teritorijās ir sliktāks nekā ārpus tām. Kā tad tā?
Vienas atbildes uz jautājumu man nav, un tas noteikti ir apstākļu kopums. Bet tās dabisko zālāju teritorijas, kurās kvalitāte vērtējama kā izcila, patiešām vairāk atrodas ārpus Natura 2000 teritorijām, savukārt zālāji ar sliktu kvalitāti biežāk atrodas Natura 2000 teritorijās. Viens no skaidrojumiem – iespējams, cilvēkiem aizsargājamo dabas teritoriju statuss joprojām asociējas ar aizliegumu kaut ko darīt, tāpēc tās netiek arī pļautas un ganītas?
Kopumā vairums dabisko zālāju biotopu – 63 procenti – atrodas ārpus aizsargājamām Natura 2000 dabas teritorijām. Tas nozīmē, ka aizsargāti ir tikai 37 procenti.
Dabiskie zālāji mums ir kā tādas dzīvības artērijas, tā ir mājvieta putniem un bezmugurkaulniekiem, tajos aug ap 520 augu sugu, tie samazina ūdens piesārņojumu un eroziju, un piedalās klimata regulācijā. Kas mums vēl būtu jāzina par pļavu un citu dabisko zālāju nozīmi?
Dabiskie zālāji ir arī kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, ar tiem saistīti ticējumi, paražas un tautasdziesmas, piemēram, par jāņuzāļu lasīšanu. Svarīgi arī tā saucamie ekosistēmu pakalpojumi cilvēkam un videi. Ja upes paliene nav meliorēta, dabisks zālājs regulē palu stiprumu un palienes samazina plūdu risku. Ja zālājs pie upes nav ticis uzarts un velēna ir cieša, tad tajā daudz grūtāk ieviesties invazīvajām sugām. Ganot lopus dabiskā zālājā, zālei ir daudz lielāka uzturvērtība, salīdzinot ar kultivēto zālāju. Tajā ir arī daudz vairāk ārstniecisko augu, un tās ir vērtīgas bišu ganības.
Trešā daļa no Latvijas floras saistīta ar dabiskajiem zālājiem, un daudzas no šīm sugām neaug nekur citur. Tur sastopama lielākā daļa savvaļas orhideju dzimtas sugu! Latvijā ir ap 200 ligzdojošo putnu sugu un ceturtā daļa no tiem ligzdo zālājos, bet 15 putnu sugām tā ir vienīgā ligzdošanas dzīvotne.
a) Zālāju biotopu pašreizējā platība un mērķplatība
Biotops kods | Biotopa nosaukums | Pašreizējā platība, km2 | Mērķplatība valstī (FRA), km2 | Pašreizējā platība Natura 2000, km2 | Mērķplatība Natura 2000, km2 |
6530* | Parkveida pļavas un ganības | 15,326 | 47,918 | 11,979 | 12,89 |
9070 | Meža ganības | 1,846 | 1,846 | 0,792 | 1,20 |
5130 | Kadiķu audzes zālājos un virsājos | 1,08 | 2,24 | 0,574 | 0,74 |
1630* | Piejūras zālāji | 2,115 | 3,67 | 1,822 | 2,958 |
6110* | Lakstaugu pinoiersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs | 0,00566 | 0,00566 | 0,00187 | 0,00187 |
6120* | Smiltāju zālāji | 6,151 | 11,372 | 2,755 | 3,752 |
6210 | Sausi zālāji kaļķainās augsnēs | 64,359 | 118,936 | 28,286 | 38,895 |
6230* | Vilkakūlas (tukšaiņu) zālāji | 7,013 | 12,792 | 1,204 | 1,706 |
6270* | Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas | 247,409 | 458,796 | 48,775 | 95,676 |
6410 | Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs | 40,685 | 74,262 | 14,264 | 16,110 |
6430 | Eitrofas lakstaugu audzes | 7,602 | 13,902 | 6,387 | 6,825 |
6450 | Palieņu zālāji | 189,637 | 346,38 | 100,875 | 115,33 |
6510 | Mēreni mitras pļavas | 54,675 | 103,072 | 15,916 | 34,886 |
b) Zālāju biotopu pašreizējais areāls un mērķareāls
Biotopa kods | Biotopa nosaukums | Pašreizējais areāls, km2 | Mērķareāls, km2 |
6530* | Parkveida pļavas un ganības | 33 891 | 64 589 |
9070 | Meža ganības | 9251 | 64 589 |
5130 | Kadiķu audzes zālājos un virsājos | 5683 | 64 589 |
1630* | Piejūras zālāji | 837 | 837 |
6110* | Lakstaugu pinoiersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs | 461 | 461 |
6120* | Smiltāju zālāji | 43 898 | 64 589 |
6210 | Sausi zālāji kaļķainās augsnēs | 60 620 | 64 589 |
6230* | Vilkakūlas (tukšaiņu) zālāji | 63 028 | 64 589 |
6270* | Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas | 64 100 | 64 589 |
6410 | Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs | 63 559 | 64 589 |
6430 | Eitrofas lakstaugu audzes | 22 082 | 64 589 |
6450 | Palieņu zālāji | 63 412 | 64 589 |
6510 | Mēreni mitras pļavas | 62 965 | 64 589 |
Visiem zālāju biotopiem, izņemot 6110* Lakstaugu pinoiersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs un 1630* Piejūras zālāji, mērķareāls ir noteikts kā visa valsts teritorija. Pašreizējais biotopu izplatības areāls tiek aprēķināts, balstoties uz faktiskām biotopu platībām. Ņemot vērā apstākli, ka tiek veikta un nākotnē tiek plānota gandrīz visu zālāju biotopu atjaunošana un to veidošana no jauna, kā arī nedrīkst izslēgt faktu, ka nākotnē zālāju biotopu platības varētu būt lielākas (apzinātas jaunas teritorijas) nekā tās ir šobrīd, tad nav pamata mērķa areālu sašaurināt, proti, noteikt mazāku par valsts sauszemes teritoriju.
c) Mērķvalitāte
Zālāju biotopu kvalitātes mērķi ir definēti vienādi gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām:
1. attēls. ES nozīmes zālāju biotopu platība pēc kvalitātes klasēm valstī, Natura 2000 teritorijām un ārpus tām pēc procentuālā sadalījuma
Salīdzinot visu ES nozīmes zālāju biotopu kvalitāti valstī, Natura 2000 un ārpus tām pēc kvalitātes klasēm, tiek secināts, ka ārpus aizsargājamām dabas teritorijām tiem klājas labāk, jo vairāk izcilu un labas kvalitāšu zālāju atrodas ārpus Natura 2000 teritorijām, kā arī mazāk platību ar nepietiekamu un sliktu zālāju biotopu stāvokli (1. att.). Tas, kas grafikā neparādās ir zālāju biotopu platības ar nezināmu kvalitātes vērtējumu, proti, valstī kopumā nav zināma kvalitāte par 20 202 ha, no tiem uz Natura 2000 teritorijām attiecināmi 5238 ha un ārpus Natura 2000 – 14 964 ha. Nezināms vērtējums nozīmē to, ka algoritms nevarēja izrēķināt kvalitāti dēļ anketu trūkuma un nepilnīgi aizpildītām anketām, proti, inventarizācijas anketās nav novērtēti visi parametri vai tie aizpildīti nepilnīgi.
2. attēls. ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu struktūru un augu sugu daudzveidības kvalitāte, kas izteikta vienā no kvalitātes klasēm, kur A – izcila, B – laba, C- nepietiekama un D – slikta) gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus Natura 2000 teritorijām
No 2. attēla secināms, ka Natura 2000 teritorijās zālāju biotopu struktūru kvalitātes stāvokļa uzlabošanās minimālā platība ir 25 % no pašreizējās to platības, kur tā ir nepietiekamā kvalitātē, un 2 % no to platības ar zemu kvalitāti. Savukārt ārpus Natura 2000 teritorijās minimālā platība attiecīgi būtu 24 % un 1 % no to platības ar nepietiekamu un sliktu kvalitāti. Turpretim augu sugu daudzveidības kvalitātei minimālā platība, ko nepieciešams uzlabot Natura 2000 teritorijās ir 55 % no to platības ar nepietiekamu kvalitāti un 24 % no to platības ar sliktu kvalitāti. Platības, ko nepieciešams uzlabot ārpus Natura 2000 ir 56 % no to platības ar nepietiekamu kvalitāti un 26 % no to platības ar sliktu kvalitāti.
Aprēķini veikti izmantojot platības datus no DDPS Ozols uz 01.02.2024.