Brigita Laime: Piekrastes biotopu aizsardzības mērķi
Konsultē Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE-IP LatViaNature piekrastes biotopu eksperte Brigita Laime.
Izklausās skaisti un dzejiski – jūras piekraste, smiltāji, virsāji. Bet kā īsti var raksturot šos biotopus?
Šajā grupā iekļauti ļoti dažādi biotopi – sākot no pludmales un lagūnām, beidzot ar kāpām, virsājiem un kāpu mežu. Jūras piekrastes biotopus var dalīt divās lielās grupās. Pludmales jeb iesāļvide ir tā vieta, ko tieši ietekmē jūra, un tur veidojas septiņi dažādi biotopi jeb ekosistēmas, kuros dzīvo noteiktas augu un dzīvnieku sugas. Otra liela grupa ir piekrastes kāpas, kurās nodalīti astoņi dažādi biotopi, un tur noteicošās ir smiltis un vējš. Vējš pārpūš smiltis, notiek smilšu kustība, veidojas pauguriņi, un ieviešas smiltis mīlošas dzīvnieku un augu sugas.
Ar smiltājiem saistītas arī kontinentālās jeb iekšzemes kāpas, kas izveidojušās ārpus Piejūras zemienes. Vēl piekrastes kāpu biotopiem līdzīgi arī sausie virsāji, kur aug sila virsis. Virsāji mums ir divi – sausie un slapjie, taču slapjo nav daudz, un tie aizaug ar mežu.
Kādus dabas retumus sargā šie biotopi?
Piekraste ir vienīgā vieta daudzām sugām, kuras var izdzīvot tikai piekrastē, kur ir iesāļā vide un notiek kāpu veidošanās. Ir vesela rinda tā saucamo litorālo sugu, gan augu un dzīvnieku, kas var dzīvot tikai jūras piekrastē. Ir sugas, kas pasaulē sastopamas tikai Baltijas jūras piekrastē no Polijas līdz Latvijai un tikai jūras krastā, priekškāpās – piemēram, Lēzela vīrcele. Arī pūkainais plostbārdis atrodams tikai Baltijas jūras, galvenokārt Latvijas piekrastē. Ja šeit tā mājvieta pazūd, tad pazūd suga. Tādas sugas ir vairākas – arī, piemēram, jūrmalas pērkonamoliņš un jūrmalas kamieļzāle. Mūsu uzdevums ir saglabāt šo sugu mājvietas jeb dzīvotnes, un ir ļoti liela atbildība tās nosargāt.
Arī balandu radiniece skaistaugļu balodene sastopama galvenokārt Baltijas jūras piekrastē. Tas ir viengadīgs augs, kas izaug līdz divu metru augstumam, un tā īpatnēja dzīves vieta ir jūras mēsli jeb saskalotās aļģes – balodenei vajag barības vielas, lai tā izaugtu tik lekna. Tāpēc svarīgi saglabāt pludmales visā to daudzveidībā, gan akmeņainās, gan smilšainās, gan arī aļģēm un jūras sanesumiem bagātas.
Īpašas sugas sastopamas arī virsājos, klasisks piemērs ērika jeb grīņu sārtene, virsim radnieciska, bet mums ļoti reta suga, kas aug slapjos virsājos. Tā atradnes Latvijā atrodas uz šīs sugas izplatības areāla austrumu robeža, un pie mums tā aug tikai Grīņos un dažās vietās Liepājas, Slīteres un Sakas pusē. Cilvēki tur daudz nestaigā un nebradā, taču problēma ir tā, ka vide pārveidojas dabiskā ceļā. Tāpat kā daudzi klajo kāpu biotopi, arī slapjie virsāji aizaug. Agrāk sausos biotopus atjaunoja meža ugunsgrēki, vai tie tika noganīti.
Tātad daļu biotopu apdraud cilvēka iejaukšanās, bet daļu – neiejaukšanās?
Daļai piekrastes biotopu vislabākā aizsardzība būtu neko nedarīt – atstājam jūras un vēja ziņā, un viss līdzsvarosies. Taču piekrastē tikpat kā nav tādu vietu, kur cilvēkam būtu liegts iet, tikai atsevišķas stingras aizsardzības zonas Slīteres nacionālajā parkā un Grīņu rezervātā. Un tad sākas pārmērīga biotopu izmantošana.
Otra biotopu grupa, apmēram puse, ir tādi, kuru pastāvēšana ir atkarīga no traucējuma – vai nu dabiska, kā vētras un ugunsgrēki, vai no cilvēka darbības. Proti, visas sekundārās jeb pelēkās kāpas, kuras cilvēks gadu simtiem uzturējis kā atklātas ainavas, tur ganot mājlopus, kaltējot un žāvējot aļģes, labojot laivas, žāvējot un lāpot zvejas tīklus. Zvejniecība ciemos ir zudusi un gandrīz zudusi arī noganīšana, palikušas tikai dažas vietas, kur stabilākas kāpas tiek izmantotas ganībām. Ja mēs kāpas neizmantojam, nepļaujam un nenoganām, tās aizaug ar mežu.
Taču mēs varam atjaunot šos aizaugušos biotopus?
Jā, tur, kur klajās kāpas aizaugušas ar kokiem un krūmiem, tos var ļoti mērķtiecīgi nozāģēt. Tāpat mēs pļaujam un noganām lagūnas, kuras aizaug ar niedrēm vai krūmiem. Katram biotopam ir izstrādātas savas apsaimniekošanas metodes, kas apkopotas aizsargājamo biotopu aizsardzības un apsaimniekošanas vadlīnijās.
Piemēram, skaistaugļu balodenei vajadzīgi jūras mēsli. Bet cilvēkiem, kas dzīvo blakus, tāda vide nepatīk un tie sāk šīs izskalotās aļģes novākt. Ko jūs tur varat darīt?
Tādiem biotopiem vislabākā ir teritorijas plānošana, jo jāņem vērā ne tikai auga vai dzīvnieka, bet arī cilvēka intereses, un tās jālīdzsvaro. Ideāli būtu, ja varētu teritorijas plānos iezīmēt un ievērot piekrastes posmus, kuros priekšroka ir atpūtai un cilvēkam, un noteikt arī tos posmus, kur priekšroka ir dabiskajiem procesiem – lai vētra izskalo jūras mēslus, bet pēc tam nākamā tos ierauj iekšā. Izskalotās jūras aļģes ir ļoti nozīmīgas arī jūras piekrastes putniem, jo tie ar knābjiem tur ierokas un atrod barību. Ja nebūs barības, nebūs arī putnu.
Un kā ar randu pļavām, kur arī veidojas īpaša vide?
Arī te vajadzīga apsaimniekošana. Randi jeb piejūras pļavas ar mitrājiem ir unikālas ar to, ka vienā kompleksā ir dažādi piekrastei tipiski biotopi – lagūnas, piejūras zālāji, meldru un niedru audzes, kā arī dažādas pludmales. Piejūras zālāji atrodas ne vien Vidzemes piekrastē dabas liegumā Randu pļavas no Kuivižiem līdz Ainažiem, bet arī Bērzciemā un Mērsragā, un nedaudz Rīgas apkārtnē. No retajām sugām var minēt jūrmalas pienzāli, zemeņu āboliņu, jūrmalas āžloku un jūrmalas ceļteku, un tām visām vajag iesāļu vidi. Randi ir ļoti nozīmīgi arī putniem. Taču gadu simtiem šie zālāji uzturēti noganot un pļaujot, bet mūsdienās tos pārņem parastās niedres, viss aizaug un pārveidojas.
Savukārt stāvkrasti ik palaikam tiek noskaloti un nobrūk?
Jo vairāk jūra stāvkrastu skalo, jo vairāk tas atsedzas, un paši atsegumi kļūst tikai skaistāki. Stāvkrastiem no dabas viedokļa neko darīt nevajadzētu. Jūru apturēt pie tiem nevarēs – ja tā tur skalojas, tad skalojas.
Tomēr dabas aizsardzības intereses mums visu laiku jālīdzsvaro ar ekonomiskajām un katra cilvēka interesēm. Piemēram, Liepājā jūra nāk virsū notekūdeņu attīrīšanas iekārtām un skalo tās nost. Šo procesu izraisījis pats cilvēks, veidojot jūrā molus un aizturot sanešus.
Mēs vēl nerunājām par tādu brutālu kāpu un pludmaļu postīšanu – to izbraukāšanu un ugunskuru kurināšanu neatļautās vietās. Kā ar to?
Tas ir viens no būtiskākajiem apdraudējumiem lielākajai daļai piekrastes biotopu. Daļa šo biotopu ir ietverti Natura 2000 teritorijās, tāpēc cilvēkiem bieži liekas – kas tur ko uztraukties, jo gandrīz puse, 40 procenti visas piekrastes jau iekļauti aizsargājamās teritorijās! Bet tā nav. Datu analīze rāda, ka lielākā daļa no akmeņainajām pludmalēm Natura 2000 teritorijās ir apdraudētas un pat ļoti apdraudētas. Tā ir milzīga problēma. Te būs daudz jādomā un jādara. Es, atklāti sakot, neredzu iespēju nākotnē mazināt vai ierobežot atpūtnieku skaitu aizsargājamās teritorijās. Piemēram, dabas parkā Piejūra, Vakarbuļļos, Rītabuļļu pludmalē, Daugavgrīvā, Lilastē, Inčupē – tur visur atpūtnieku kļūs tikai vairāk! Tāpat arī Vidzemes akmeņainajā jūrmalā.
Bet mēs jau arī gribam, lai cilvēki dodas dabā, nevis sēž mājās pie televizora?
Tieši tā! Lai aizbrauc, lai ierauga, lai apzinās, iepazīst un izjūt piederību. Tāpēc nākotnē jādomā par atsevišķu biotopu, īpaši pludmaļu biotopu saglabāšanu arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām. Un te liela loma būs plānošanai, un būs daudz jārunā ar pašvaldībām. Kopumā Latvijā 30 gadu laikā ļoti attīstījusies piekrastes infrastruktūra, kas vērsta uz cilvēku – lai būtu vairāk pieejama piekraste un arī biotopi aizsargāti, piemēram, pret izbradāšanu. Tomēr šur tur mēs ar šo infrastruktūru sākam pārspīlēt.
Ir vēl viena ļoti liela problēma. Mums nākotnē var pietrūkt smilšu! Citās Eiropas valstīs jau ir radies smilšu deficīts, un tas parādās arī Latvijā. Runājot par pludmali, kāpām un virsājiem – viss, ko mēs redzam uz sauszemes, ir atspulgs tam, kas notiek jūrā. Krastā tiek izskalotas smiltis, oļi un grants, bet izskalot var tikai to, kas nav pārāk lielā dziļumā, tāpēc ar jūras viļņiem ir paceļams un izskalojams. Kāpēc rodas smilšu trūkums? Tas saistīts ar cilvēka saimniecisko darbību. Lai uzturētu ostas, ir jātīra kuģu ceļi. Smiltis tiek izsmeltas un aizvestas jūrā tādā dziļumā, lai tās nenāktu atpakaļ. Ja tās noglabātu tuvāk, straumes tās atkal atnestu uz jūras ceļiem. Tomēr tā ir milzīga problēma. Ja nav smilšu, tad sausā laikā, kad pludmale izžuvusi, vējam nav, ko pārpūst. Smilšu vienkārši nav, neveidojas kāpas, neveidojas sēkļi, visi procesi tiek būtiski ietekmēti.
Vainīgi nav tikai kuģu ceļi vien. Smiltis no pludmalēm aizved arī tāpēc, ka tiek tīrītas atpūtas teritorijas – Jūrmalas pilsētas pludmalē traktori nošķūrē visu, kas tur ir, tajā skaitā smiltis, un pēc tam tās aizved. Tā tas ir bijis gadu gadiem. Mēs no Jūrmalas pilsētas pludmales aizvedam smiltis! Kāpas tur vairs vienkārši nevar veidoties.
Vai smilšu izzušanai ir kāds risinājums?
Risinājums ir dārgs – piemēram, Kauguros ar mašīnām tiek vestas smiltis un gāztas pludmalē, lai būtu, ko pārpūst. Nīderlandē pie Ziemeļjūras esmu redzējusi milzīgas iekārtas, kas smeļ no jūras smiltis un gāž ārā pludmalē.
Tā ir milzīga problēma visā pasaulē. Ja nav smilšu – nav kāpu. Ja nav kāpu – nav aizsargbarjeras un pastiprinās noskalošanās. Tas nozīmē , ka vētru laikā tiek vairāk noskalotas mājas, infrastruktūra, takas un torņi. Procesi ir izjaukti. Katrai būvei jūrā, katram molam vai promenādei ir nozīme, jo tie ietekmē smilšu kustību zemūdens daļā. Latvijā būtu jāizvērtē un valstiski jārisina jautājums par to, kā mazināt un novērst smilšu deficīta rašanos piekrastē. Tas galvenokārt skar ostu darbību.
Latvija pašlaik drosmīgāk sākusi aktīvu biotopu aizsardzību, tos atjaunojot. Citās valstīs, piemēram, Lietuvā, Dānijā un Nīderlandē, tāda atjaunošana sākusies jau agrāk. Piemēram, Dānijā, lai atjaunotu kāpas, simtiem tūkstošos hektāru izcirsti krūmāji vai kalnu priedes, kas tur kādreiz sastādīti, taču ir neraksturīga suga Dānijas piekrastei. Vietās, kur citādi dabisko biotopu atjaunot nevar, tiek pat izprovocēta ceļojošo kāpu veidošanās.
Taču ceļojošās kāpas vēl pirms dažiem simtiem gadu aprakušas veselas mājas ne vien Kuršu kāpā, bet arī tagadējā Latvijas teritorijā!
Jūras piekraste bija apaugusi ar mežu, bet cilvēks vismaz jau kopš 16. gadsimta jūras krastā ir visu izcirtis, tāpēc smiltis nāca pāri un apraka ciemus, kā Kuršu kāpā. Lai smilšu kustību atjaunotu, dāņi neapdzīvotā vietā uz salas ļāvuši izveidoties kāpai, kas burtiski slejas pāri koku galotnēm. Tomēr Latvijā mēs tā nedarīsim.
Vēl viens apdraudējums, ar kuru ārzemēs ir ļoti rūgta pieredze, ir invazīvās sugas.
Mums jau arī ir pilnas jūrmalas ar krokaino rozi?
Jā, mums arī smiltāju stiprināšanai ir tikusi stādīta krokainā roze, kalnu priede un smiltsērkšķis. Papes jūrmala pilna ar krokaino rozi! Tomēr pie mums invazīvās sugas vēl var ierobežot, jo platības nav tik lielas. Dānijas piekrastē krokainā roze ir milzu platībās! Ja mērķtiecīgi strādāsim, šīs citzemju sugas varam ierobežot, tikai tas ir regulārs darbs vairākām paaudzēm.
Jūsuprāt, kas ir lielākais ieguvums no tā, ka jūras piekrastes, smiltāju un virsāju biotopiem noteikti saskaitāmie dabas aizsardzības mērķi?
Tagad mums ir zināms, cik liela ir šo aizsargājamo biotopu platība, un, kāda ir to kvalitāte. Jūras piekrastes, smiltāju un virsāju biotopu platība Latvijā kopumā Natura 2000 teritorijās ir 6163 ha, bet ārpus tām – 2283 ha. Mums jāgādā, lai šie biotopi nesamazinātos platībā un to stāvoklis nepasliktinātos, tāpēc ļoti konkrēti jāsaprot – kādās platībās, kurās vietās un līdz kuram laikam mēs tos atjaunosim un saglabāsim. Vēl precīzi jānodefinē, kurās vietās tas darāms, tāpēc 2024. – 2025. gadā Eiropas nozīmes piekrastes biotopiem tiks izstrādāti aizsardzības plāni, kuri būs balstīti uz šiem aizsardzības mērķiem.
Ir svarīgi apsaimniekot gudri. Nav noslēpums, ka nereti ir iedota nauda piekrastes biotopu apsaimniekošanai, un kaut kas tiek izdarīts, taču pēc tam jūra visu noslauka, vai arī izrādās, ka kaut kas izdarīts pilnīgi nepareizi.
Piekrastes pašvaldību cilvēki arī grib un var kaut ko darīt savā piekrastē, un būtiski, lai mēs, dabas eksperti, darbotos un pieņemtu lēmumus kopā ar viņiem. Ir jābūt arī glābšanas ceļiem un atpūtas laukumiem. Es ticu, ka tuvākā gada laikā taps kopējs stratēģisks, bet pietiekami praktisks plāns. Ir daudzas lietas, kuras var saprast tikai, dzīvojot tur uz vietas, zinot tos apstākļus un vēsturi.
No paaudzes paaudzē bijis uzskats, ka jūras krastā jāstāda kārkli un kaut kas jānostiprina. Tas ir aplami! Nevajag stādīt! Mums vajag ainavu, kur acij atpūsties.
Zemju īpašnieki ir mainījušies, mūsu dzīves veids ir mainījies, un mums ir jādomā jau soli uz priekšu, modelējot, kāds nākotnē būs dzīves veids piekrastē. Vai tās būs ļoti komfortablas mājas, kādas piekrastē jau ir, ar steriliem zālājiem, un labiekārtotām nobrauktuvēm uz jūru? Bet varbūt kāds tomēr būs ar mieru turēt kazu vai aitu, lai kāpas nopļautu un noganītu? Kā saglabāt savvaļas vidi un līdzsvaru?
Lai saglabātu piekrastes dabu gan augiem, gan dzīvniekiem, gan cilvēkam, svarīgi saglabāt dabiskos procesus gan jūrā, gan uz sauszemes, un to līdzsvarot ar apsaimniekošanu.
Jūras piekrastes, smiltāju un virsāju biotopu platība Latvijā kopumā: Natura 2000 teritorijās – 6163 ha; ārpus tām – 2283,2 ha.
Paskaidrojums: Tabulā iekļautajiem biotopiem ir jāpalielina platība. Īpaši tas attiecas uz lagūnām, kurām nepieciešama aktīva atjaunošana un apsaimniekošana. Platība jāpalielina arī atsevišķiem pludmaļu biotopiem un priekškāpām, kuru aizsardzība un atjaunošanās galvenokārt nodrošināma, realizējot atbilstošus teritorijas plānojumus un citus pasākumus, kas garantētu dabisko procesu norisi un samazinātu cilvēka ietekmi.
Biotopa kods | Biotopa nosaukums | Sasniedzamā platība, ha | Pašreizējā platība valstī, ha |
1150* | Lagūnas | 54,6 | 33,6 |
1210 | Viengadīgu augu sabiedrības uz sanesumu joslām | 54,4 | 33,6 |
1220 | Daudzgadīgs augājs akmeņainās pludmalēs | 47 | 36,7 |
1310 | Viengadīgu augu sabiedrības dūņainās un zemās smilšainās pludmalēs | 79 | 63,7 |
2120 | Priekškāpas | 72,4 | 45 |
2130* | Ar lakstaugiem klātas pelēkās kāpas | 22,7 | 21,4 |