Linda Uzule: Augu sugu aizsardzības mērķi
Konsultē Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE-IP LatViaNature savvaļas augu eksperte Linda Uzule.
Latvijā ir milzīgs daudzums augu sugu, un tajā skaitā ļoti daudz aizsargājamo augu! Kā jūs izvēlējāties tās sugas, kas iekļautas šajā dabas aizsardzības mērķu noteikšanas projektā?
Vispār Latvijā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā patlaban ierakstītas 232 ziedaugu un paparžaugu sugas, 60 ķērpju sugas un 129 sūnu sugas. LatViaNature projekta fokuss ir Biotopu direktīvas sugas, kas ir neliela daļa no īpaši aizsargājamām sugām. Aizsardzības mērķi iedalās divās daļās – Natura 2000 teritoriju jeb vietu līmeņa un valsts līmeņa aizsardzības mērķi. LatViaNature projekta ietvaros tie tika noteikti visām Latvijā pašlaik zināmajām Biotopu direktīvas sauszemes un saldūdeņu augu sugām un taksoniem, kas kopskaitā ir 25.
Kuras no šīm aizsargājamām sugām mums ir lielākie retumi, un kā tām pašlaik Latvijā klājas?
Kā viena no retākajām noteikti minama Igaunijas rūgtlape. Tai ir ļoti šaura izplatība un Eiropas Savienībā tā sastopama tikai divās valstīs – Latvijā un Igaunijā. Līdz ar to Latvijai jāuzņemas ļoti liela atbildība un rūpes par šīs sugas aizsardzību. Latvijā Igaunijas rūgtlape sastopama tikai Popes zāļu purvā, Ķemeru Nacionālajā parkā un mikroliegumā Dubļukrogs, un pēdējās divas nosauktās vietas principā uzskatāmas par vienu atradni, jo tās vienu no otras šķir tikai meža stiga. Visas atradnes ir mitras, kaļķainas meža pļavas, kas senāk, visticamāk, tika apsaimniekotas, tās nopļaujot vai noganot. Mūsdienās apsaimniekotas tiek atradnes mikroliegumā Dubļukrogs un Ķemeru Nacionālajā parkā, kur daļēji izcirsti laika gaitā saaugušie koki un krūmi, un tiek nopļauta zāle. Bēdīgāka situācija ir ar Igaunijas rūgtlapes dzīvotni Popes zāļu purvā –atradne ar katru gadu aizaug aizvien vairāk un katrā nākamajā sugas uzskaitē tiek konstatēts aizvien mazāks ziedošo augu skaits. Ja atradnē lielākā daļa augu ir neziedoši, tas neko labu neliecina par sugas dzīvotspēju. Tādēļ ļoti ceram, ka arī Popes zāļu purvā tiks uzsākta apsaimniekošana. Sarunas ar īpašniekiem jau ir ievadītas un pagaidām liekas cerīgi.
Otrs lielais retums ir Sibīrijas mēlziede – liels, ar dzelteniem ziediem ziedošs kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Līdz pat šī gada vasarai mēs domājām, ka Sibīrijas mēlziede Latvijā ir sastopama vairs tikai divās vietās – Krustkalnu dabas rezervātā un dabas liegumā Zušu – Staiņu sēravoti, bet šī vasara atnesa brīnišķīgu ziņu, jo botāniķei Kristīnei Daudziņai šo lielo retumu izdevās atrast līdz šim nezināmā vietā. Tas neapšaubāmi ir ļoti priecīgs notikums, jo šī suga kādreiz Latvijas teritorijā bija sastopama vairāk, bet cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā lielākā daļa no kādreiz zināmajām atradnēm ir iznīcinātas.
Vēl mēs noteikti varam lepoties ar smalko najādu! Tā ir relikta ūdensaugu suga, kas saglabājusies vēl no leduslaikmeta beigām un Latvijā sastopama tīros un dzidros ezeros. Patlaban zināms, ka smalkā najāda aug septiņos Latvijas ezeros. Varam būt ļoti lepni, ka tieši Latvijā atrodas pasaulē lielākā smalkās najādas atradne – nekur citur šis augs vienuviet nav atrodams tik daudz kā Sīvera ezerā. Tās izpētē milzīgu ieguldījumu devis botāniķis Uvis Suško, kas 2006. gadā šo sugu pirmoreiz Latvijā atrada. Pirmā atradne bija Ārdava ezerā. Uvi var uzskatīt par Latvijas smalko najādu tēvu, jo bez viņa mēs, iespējams, joprojām nezinātu, ka šis augs pie mums vispār sastopams.
Viens no greznākajiem Latvijas aizsargājamiem augiem ir dzeltenā dzegužkurpīte, kuru daudzi no mums redzējuši tikai attēlos. Arī tā ir iekļauta šajā LatViaNature projektā?
Protams, un dzeltenā dzegužkurpīte ir Latvijas lielākā un krāšņākā orhideja, tāpēc noteikti pieminēšanas vērta. Tā tiek dēvēta par meža karalieni, jo var lepoties ar desmit centimetrus lielu ziedu. Domāju, ka ikviens, kas kaut reizi dzīvē redzējis dzelteno dzegužkurpīti tās ziedēšanas laikā, būs šī skaistā auga savaldzināts uz visu mūžu. Diemžēl sava skaistuma dēļ tai nākas arī ciest, jo cilvēki to vēlas izrakt un no meža pārnest uz saviem piemājas dārziem. Bet tur dzegužkurpīte, protams, nevar augt, jo tai ir nepieciešami specifiski dzīves apstākļi. Savu daļu šī auga iznīkšanā neapšaubāmi devusi arī mežsaimnieciskā darbība. Par dzegužkurpīti arī ir ļoti labas ziņas, jo tieši LatViaNature projekta ietvaros mums kopā ar vēl diviem kolēģiem izdevās atklāt līdz šim Latvijā lielāko dzeltenās dzegužkurpītes atradni. Tur 60 ha lielā platībā aug ap 3000 šo krāšņo augu! Lai nodrošinātu tās aizsardzību, es nedrīkstu atklāt atradnes atrašanās vietu, taču varu pateikt, ka jaunatklātā atradne atrodas Vidzemē.
Kas pašlaik mūsu skaistos un retos aizsargājamos augus apdraud visvairāk?
Kādai sugai klājas labāk, citai ne tik labi. Tas nav nekas jauns, ka aizsargājamām sugām visvairāk traucē cilvēks ar saimniecisko darbību. Cilvēks cenšas dabu pielāgot savām vajadzībām – kaut kur viņam ir par mitru, un vajag zemi nosusināt, bet nosusināšana ir beigu sākums mitrumu mīlošajām sugām. Citur vajag audzēt kviešus vai rapsi, tāpēc vairāku gadu desmitu laikā veidojies zālājs dažās stundās tiek uzarts. Kad vajag kokmateriālus, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek nocirsti veci meži, kas ir vienīgā dzīvesvieta daudzām sugām, kuras spēj dzīvot tikai un vienīgi vecās, no stabila mitruma režīma atkarīgās mežaudzēs. Cilvēks ir dabas galvenais kaitnieks, tādēļ mūsu uzdevums ir iemācīties dabu novērtēt un izturēties pret to kā draugu. Patlaban daba diemžēl lielākoties tiek uztverta tikai kā resursu ieguves vieta.
Igaunijas rūgtlape
Tomēr kaut kas šo sugu aizsardzībā Latvijā jau tagad ir izdarīts vai sasniegts?
Ik pa laikam tiek īstenoti dažādi uz dabas daudzveidības saglabāšanu vērsti projekti. Mēs tikko runājām par vienu no lielajiem Latvijas retumiem, Sibīrijas mēlziedi, un prieks, ka gan Krustkalnu dabas rezervātā, gan dabas liegumā Zušu – Staiņu sēravoti veikti apsaimniekošanas darbi, lai uzlabotu šīs sugas dzīvotnes. Tomēr būtiski, lai apsaimniekošanas darbi nebūtu tikai vienreizējs pasākums, bet šīm dzīvotnēm varētu palīdzēt ilgtermiņā, jo atslēgas vārds ir tieši ilglaicība. Tomēr ne visām sugām nepieciešama cilvēka palīdzīgā roka. Daudzām lielākā palīdzība ir vienkārši tās netraucēt. Tas nozīmē neizpostīt to dzīvotnes – nenocirst, neuzart, nenosusināt, nodrošināt stabilu mikroklimatu. Būtiski saprast, ka katra suga vēsturiski ir pielāgojusies noteiktiem augšanas apstākļiem. Mitrās, kaļķainās pļavās augošajām Igaunijas rūgtlapei un Sibīrijas mēlziedei ir citādas prasības pret dzīves telpu un nepieciešamo apsaimniekošanu nekā jūrmalas piekrastē augošajai Lēzela vīrcelei. Bet katrai šai sugai ir sava vieta lielajā Latvijas un vispasaules dabas mājā. Cilvēkiem beidzot jāsaprot, ka dabas vērtību saglabāšana ir ieguldījums pašu veselībā un labklājībā, un bez dabas vērtībām nav iedomājama arī efektīva tautsaimniecības pastāvēšana.
Kādas bija grūtības, nosakot aizsardzības mērķus? Un vai bija arī kaut kas, kas palīdzēja veiksmīgāk ar tiem tikt galā?
Mērķu noteikšanā tika izmantoti jau zināmie dati – gan monitoringu, gan dažādu pētījumu dati. Vēl, cik vien laiks un resursi ļāva, devāmies dabā uz konkrētām vietām veikt augu indivīdu uzskaiti.
Domāju, ka visi eksperti, kas bija iesaistīti aizsardzības mērķu noteikšanā, saskārās ar datu trūkumu. Lai arī, pateicoties dažādiem projektiem, dati par sugām vēl nekad nav bijuši tik labi, tomēr daudzām sugām tie vēl joprojām ir nepietiekami. Tas lielā mērā saistīts ar finansējuma trūkumu, jo nepieciešamas regulāras sugas uzskaites, kas palīdzētu sekot skaita izmaiņas tendencēm un sugas dzīvotnes stāvoklim. Tāpat noteikti nepalīdzēja tas, ka sīkākas sugu uzskaites sāktas salīdzinoši nesen, tikai 2000. gadu sākumā. Agrāk botāniķiem nav bijusi liela interese skaitīt sugas indivīdus, un tādi uzskaites dati no pagājušā gadsimta ir pieejami tikai par atsevišķām augu sugām.
Bet liels paldies noteikti jāsaka daudziem dabas ekspertiem, kas nesavtīgi dalījās gan ar datiem, gan savām zināšanām. Bieži vien tieši kāda dabas eksperta dati vai gudrs padoms bija trūkstošais puzles gabaliņš, kas palīdzēja noteikt aizsardzības mērķus.
Kāds ir lielais ieguvums no tā, ka tika noteikti šie saskaitāmie dabas aizsardzības mērķi?
Tas mums palīdzēs saprast, kā šīm Biotopu direktīvas sugām pie mums klājas – kurās Latvijas vietās labāk, kurās sliktāk, kāds ir kopējais stāvoklis valstī? Tas palīdzēs atbildēt uz jautājumiem – ko, cik daudz un kurās vietās vēlamies saglabāt? Ja pašreizējais sugas populācijas lielums kādā no Natura 2000 teritorijām būtiski atpaliek no noteiktā aizsardzības mērķa, tas ir kā sarkanais signāls luksoforā – brīdinājums, ka šai sugai ir jāpalīdz, ja vēlamies, lai tā noteiktajā vietā būtu sastopama arī pēc desmit, divdesmit vai simts gadiem. Aizsardzības mērķi palīdzēs noteikt dabas aizsardzības prioritātes, un ļoti labi spēs parādīt tās vietas, kur sugas aizsardzībai nepieciešami apsaimniekošanas pasākumi.
Cik ļoti šie mērķi, uz kuriem tiekties, atšķiras no šodienas realitātes?
Atkarībā no sugas, situācijas ir ļoti dažādas. Ir sugas, kuras Latvijā sastopamas tikai Natura 2000 teritorijās – piemēram, jau vairākkārt pieminētā Igaunijas rūgtlape. Tāpēc rūgtlapes valsts līmeņa aizsardzības mērķis tiek summēts no noteiktajiem vietu līmeņa aizsardzības mērķiem Natura 2000 teritorijām, kurās suga sastopama. Lai nodrošinātu Igaunijas rūgtlapes aizsardzību Latvijā, nepieciešams saglabāt vismaz 3725 šos augus.
Cits piemērs – viena no Biotopu direktīvas sugām, ūdensaugs lokanā najāda, Latvijā patlaban sastopama 19 ezeros, bet tikai deviņi no 19 lokanās najādas ezeriem atrodas Natura 2000 teritorijās. Tātad ļoti liela populācijas daļa atrodas ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas liek bažīties par šīs sugas aizsardzību. Arī Natura 2000 vietās, kur šī suga sastopama, situācija ir ļoti dažāda. Tādās Natura 2000 teritorijās kā aizsargājamo ainavu apvidos Augšzeme un Kaučers, un dabas parkā Silene lokanās najādas aizsardzības mērķi jau ir sasniegti, taču Moricsalas dabas rezervātā, Rāznas Nacionālajā parkā un dabas parkā Dridža ezers situācija ir daudz sliktāka, jo pašreizējā sugas populācija ir ļoti tālu no noteiktā aizsardzības mērķa. Šīm teritorijām nākotnē jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai tajās uzlabotu dzīves apstākļus lokanajai najādai.
Un lokanās najādas stāvoklis Moricsalas dabas rezervātā ir labs piemērs tam, ka ne vienmēr tā saucamā iekonservējošā dabas aizsardzība ir labākais risinājums. Cilvēks ar savu saimniecisko darbību pēdējā gadsimta laikā ir būtiski ietekmējis Usmas ezeru, tāpēc liela daļa ezera ir aizaugusi ar virsūdens augāju, kurā daudzviet dominē parastā niedre. Niedres ļoti savairojušās arī tajā dabas rezervāta daļā, kur sastopama lokanā najāda. Tāpat Usmas ezerā samazinājusies ūdens dzidrība, kas šai sugai ļoti svarīga. Tie ir daži no iemesliem, kādēļ lokanajai najādai Moricsalas dabas rezervātā neklājas viegli. Ja vēlamies, lai suga šajā vietā būtu sastopama arī nākotnē, jāsāk apsaimniekošana, un viens no pamatuzdevumiem būtu virsūdens augāja izpļaušana.
Kas vēl ir svarīgākais no tā, kas mums tagad jāpaveic šo sugu aizsardzībai un saglabāšanai?
Mērķi ir noteikti, tagad atliek tiem dot atbilstošu vietu dabas aizsardzības sistēmā. Tam, protams, nepieciešama politiskā griba. Diemžēl dabas aizsardzība līdz šim noteikti nav bijusi valsts prioritāšu sarakstā, un šis noteikti arī ir viens no iemesliem, kādēļ mēs esam tur, kur esam – aina dabas aizsardzībā noteikti nav no tām rožainākajām.
Noteiktie Natura 2000 aizsardzības mērķi nākotnē būs būtiska dabas aizsardzības plānu daļa, savukārt valsts līmeņa aizsardzības mērķi kalpos par atskaites punktu sugu aizsardzības statusa nodrošināšanai. Svarīgi, lai mērķi nepaliktu tikai uz papīra uzrakstīti skaitļi, bet patiešām tiktu integrēti dažādos plānošanas dokumentos. Vēl svarīgāk, lai tie dotu reālu atbalstu sugu un biotopu aizsardzībā. Mēs tagad skaidri varam pateikt, kurā vietā kādai sugai klājas grūti, un nākamais solis ir šīm sugām reāli palīdzēt.
Tomēr jāsaprot, ka arī daba nav statiska, bet tajā viss ir mainīgs. Kādas sugas izzūd, citas tiek atrastas no jauna. Tā, piemēram, 2021. un 2022. gadā Latvijā tika atklātas divas jaunas Biotopu direktīvas sugas – sānziedu mēringija un sirdslapu māņcirvene jeb kaldēzija. Tajā pašā laikā vienkāršā ķekarpaparde, kas arī ir Biotopu direktīvas suga, Latvijā nav atrasta jau ilgu laiku, tādēļ ir bažas, ka šī suga, iespējams, no mūsu floras ir izzudusi. Tomēr droši apgalvot to nevar, jo šis augs ir ļoti sīks, tādēļ iespējams, ka tas kaut kur dzīvo savu dzīvi, bet nevienam no botāniķiem to nav izdevies pamanīt.
Iedvesmojoties no aizsardzības mērķu noteikšanas un dabā apstaigājot Biotopu direktīvas augu augšanas vietas, LatViaNature projektā ir tapis neliels, vizuāli pievilcīgs informatīvs materiāls ES Biotopu direktīvas augu vēstules, kuras mēs, eksperti, saucam par Ziedu vēstulēm. Tas iepazīstina ar Latvijā sastopamajām augu sugām, kas iekļautas ES Biotopu direktīvas II, IV un V pielikumā un ir retas un aizsargājamas visā Eiropā. Tajā izlasāmas astoņas augu vēstules, kas rakstītas mums – cilvēkiem. Savās vēstulēs augi stāsta par to, kā viņiem Latvijā klājas, kas viņus šeit iepriecina un kur viņi gaida mūsu palīdzību un izpratni.
Sibīrijas mēlziede
Dzeltenā dzegužkurpīte
Izdevums “ES Biotopu direktīvas augu vēstules” iepazīstina ar īpašajām Latvijā sastopamajām augu sugām, kas iekļautas ES Biotopu direktīvas II, IV un V pielikumā un ir retas, aizsargājamas visā Eiropā. Izdevumā dabas eksperte Linda Uzule caur augu vēstulēm atklāj tos tuvplānā!
Latvijas florā kopumā sastopamas ap 1500 ziedaugu un paparžaugu sugu, ap 700 ķērpju sugas un vairāk kā 600 sūnu sugas. No tām īpaši aizsargājamo sugu sarakstā patlaban ir ierakstītas 232 ziedaugu un paparžaugu sugas, 60 ķērpju sugas un 129 sūnu sugas.
Augu sugas un taksoni no Biotopu direktīvas II un IV un V pielikuma, kuriem projekta ietvaros Latvijā tika noteikti skaitliski aizsardzības mērķi:
Spilvainais ancīti
Purva zirdzene
Vienkāršā ķekarpaparde
Zaļā buksbaumija
Sirdslapu māņcirvene
Platlapu cinna
Dzeltenā dzegužkurpīte
Smiltāja neļķe
Zaļā divzobe
Lapzemes āķīte
Spīdīgā āķīte
Sibīrijas mēlziede
Lēzela vīrcele
Lēzela lipare
Sānziedu mēringija
Lokanā najāda
Smalkā najāda
Meža silpurene
Igaunijas rūgtlape
Dzeltenā akmeņlauzīte
Pļavas linlape
Zilganā baltsamtīte
Staipekņu klase
Sfagni
Kladoniju apakšģint