Agnese Priede: Biotopu aizsardzības mērķi
Tas ir bijis liels un rūpīgs darbs, un tāds Latvijā veikts pirmo reizi. Kāpēc īsti bija īpaši jānosaka dabas aizsardzības mērķi? Vai tad līdz šim mums dabas saudzēšanas jomā nebija mērķu?
To, kāpēc mēs to darām, paredz Eiropas Biotopu direktīva*, un attiecībā uz Natura 2000 teritorijām tas bija mūsu neizpildītais mājasdarbs. Līdz šim mēs esam dzīvojuši ar diezgan abstraktiem mērķiem – „saglabāt bioloģisko daudzveidību”, “saglabāt pašreizējo populāciju”… Bet ko tieši tas nozīmē? Kā mēs varam zināt, vai esam to saglabājuši, vai neesam? Vajag kādu atzīmi uz mērlentes, kādu atskaites punktu. Un, ja neesam pietiekami saglabājuši, tad cik tālu esam no tā, ko varētu uzskatīt par labu rezultātu? Tāpēc galvenais uzsvars šoreiz bija uz – cik? Un to jāmēra gan visas valsts līmenī, gan katrā Natura 2000 teritorijā. Tāpēc ir divu veidu dabas aizsardzības mērķi – vieni Natura 2000 teritoriju, un otrie ietver gan Natura 2000, gan teritorijas ārpus tām.
Dzirkstelītes
Valsts līmeņa mērķi pēc būtības ir šīs atzīmes uz mērlentes, jo tos pēc tam izmanto, lai mērītu, vai Eiropas nozīmes dabas vērtības ir labā stāvoklī. Reizi sešos gados Latvija, tāpat kā citas dalībvalstis, ziņo Eiropas Komisijai par sugu un biotopu stāvokli, un nākamais ziņojums taps 2025.gadā. Citādi mēs nevaram pateikt vai, piemēram, Latvijas kāpas ir labā vai sliktā stāvoklī? Jānosaka latiņa un, ja stāvoklis tai atbilst, tas ir labs. Ja neatbilst, varam izmērīt, kas vēl vajadzīgs.
Katrā Natura teritorijā jau ir aizsargājamo biotopu un sugu saraksts, bet jāsaprot arī, cik to daudz un, vai ar to pietiek, vai laika gaitā nekļūst sliktāk, vai pat kaut ko no dabas vērtībām nepazaudējam pavisam. Ja noteikts mērķis, ka jāaizsargā vienu mazo puķīti, vai skaitās, ka esam to saglabājuši arī tad, ja palikusi tikai viena vienīga mazā puķīte? Tāpēc ar zinātnisku pamatojumu jānodefinē, cik mums vajag šo puķīšu, lai suga būtu dzīvotspējīga un saglabātos nākotnē. Un, ja tā nav, – tad kas jādara? Varbūt jāuzlabo apstākļi vai pat jāreintroducē šīs puķītes no citurienes? Skaidrs, ka nevaram detalizētu darbības plānu izveidot visai Latvijai, bet pēc mērķu noteikšanas tas būs jāveido katrai konkrētajai vietai, un tas ir nākamais solis.
Tagad mēs esam noteikuši mērķa vērtības (tātad to, cik šo puķīšu vajag, lai ar šo sugu Latvijā viss būtu labi ), izmantojot labākos pieejamos datus. Pateicoties nesen visā Latvijā pabeigtajam Dabas skaitīšanas projektam, datu ziņā mums, vismaz par biotopiem, sasniegts visu laiku vislabākais stāvoklis. Esam noteikuši gan to biotopu platību, kāda ir jāsasniedz, gan kvalitāti, kādā tiem jābūt.
* Padomes Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību.
Kādas īsti ir tās vērtības, kuras mums jānosargā nākamajām paaudzēm? Latvijā sastopami 59 biotopu jeb dzīvotņu veidi, kas aizsargājami visā Eiropā, un jūs tos sadalījāt sešās lielās grupās – kādas ir šīs grupas?
Sešas lielās biotopu grupas, kam esam noteikuši aizsardzības mērķus, ir jūras piekraste un virsāji, saldūdeņi, zālāji, purvi, atsegumi un alas, meži. Ir vēl arī divi jūras biotopi, taču ar tiem šajā projektā nestrādājām, tiem šos mērķus noteiks Dabas aizsardzības pārvaldes projekts LIFE Reef. Visvairāk biotopu veidu iekļauti jūras piekrastes un virsāju grupā – piemēram, embrionālās kāpas, pelēkās kāpas, mitrās starpkāpu ieplakas, sausi virsāji, slapji virsāji... Saldūdeņu grupā iekļauti upes un ezeri, no kuriem retākie ir karsta ezeri, bet visapdraudētākie ir dzidrūdens ezeri. Arī zālāju grupā ir liela daudzveidība, turklāt zālāji ir apdraudētākā dzīvotņu grupa, jo pēdējos gadu desmitos lielu daļu no tiem esam pazaudējuši. Tomēr no aizsardzības viedokļa mēs nevaram, piemēram, radīt jaunus ezerus, bet zālājus gan varam mēģināt atjaunot. Savdabīga biotopu grupa ir purvi un avoti. Purvu aizsardzībai svarīgākais būtu saglabāt vai atjaunot dabiskos apstākļus, bet mērķu noteikšanā sarežģītākais bija saprast, kurā brīdī purvu vēl var uzskatīt par atjaunojamu. Atsegumu un alu mums nav daudz, bet tās ir savdabīgas dzīvotnes. Ir daudz problēmu ar mežu biotopiem, jo mežu izciršana Latvijā jūtami pieaugusi. Tas mazāk skar Natura teritorijas, bet ārpus tām notiek intensīva mežizstrāde, un tas atstās lielu iespaidu uz nākotnes mežu biotopu un sugu saglabāšanu. Mežu masīvi tiek ļoti sadalīti, un tās saliņas, kur vēl kaut kas no dabas var dzīvot, tiek atrautas tālāk un tālāk cita no citas. Ko tur varētu darīt? Te mēs diezgan daudz strādājām pie tā, lai aizsardzības mērķi ietvertu ne tikai to, kas ir pašlaik, bet būtu ietverts nākotnes potenciāls. Ar mežu tas varbūt ir visvienkāršāk, jo, to vienkārši liekot mierā, gandrīz vienmēr dabas daudzveidību var atjaunot, un viens no ceļiem ir noteikt jaunas aizsargājamās teritorijas. Ir daudz aizsargājamu teritoriju, kuras lielā mērā aizsargātas tiek tikai uz papīra -aizsargājamo ainavu apvidi, dabas parki, kuros notiek izlases cirtes. Iespējams, nākotnē tur jānosaka stingrāks aizsardzības režīms un jāveido jaunas aizsargājamās teritorijas, lai arī tas var izraisīt pretestību no zemju īpašniekiem. Kompensācijas par ierobežojumiem pašlaik nav taisnīgas, jo, nocērtot mežu, īpašnieks var iegūt vairāk. Pēc pavasarī notikušajiem protestiem šis jautājums ir pacelts valsts līmenī, un ceru, ka tiks risināts, jo kompensācijas par ierobežojumiem ir stūrakmens meža aizsardzības mērķu sasniegšanā. Citādi mērķi var palikt uz papīra.
Dažus sargājamus dabas retumus jūs jau pieminējāt, bet kas vēl ir lielākie dārgumi starp šiem biotopiem?
Īrisi pļavā
Katrs biotopu veids ir īpašs. Latvijā retāk sastopamie saistīti ar ģeoloģiskiem veidojumiem – iežu atsegumi, smilšakmens un dolomīta atsegumi, alas. Šie veidojumi bieži vien ir ainaviski skaisti, katrs ir savdabīgs. Rets ir tāds biotopu veids kā jūras stāvkrasti, kas atrodami tikai dažās vietās Latvijā – Jūrkalnē, Staldzenē, un Vidzemes jūrmalā. Ļoti savdabīgs dzīvotņu veids ir lagūnas, kas Latvijā redzamas tikai trijās vietās pie jūras – Randu pļavās, Mērsragā un Daugavgrīvā. Tie ir seklūdeņi ar iesāļu ūdeni, līdz ar to augi un dzīvnieki, kas tur mīt, nav gluži tādi kā iekšzemes ezeros un arī ne gluži tādi kā jūrā. Vēl ļoti reta dzīvotne ir klinšu pļavas, kas pašlaik sastopamas gandrīz tikai pie Daugavas. Retums ir arī karsta kritenes. Neparasti ir osu meži, kas veidojušies uz stāvām, ledāju veidotām nogāzēm – Grebļa kalns, Ogres Zilie kalni, Lielie un Mazie Kangari. Latvijā ļoti maz palicis virsāju, lielākā to platība ir Ādažu poligonā, bet citur palikuši tikai fragmentiņi. Arī katrs avots ir unikāls ģeoloģisks veidojums, un, kaut ko nodarot pazemes ūdeņu plūsmām, to var iznīcināt, bet atjaunot nevienu zaudētu avotu vairs nevar. Interesants pagātnes ainavas relikts ir parkveida pļavas un ganības, kas vēl pastāv, piemēram, Ziemeļgaujā un ap Pededzi. Bagātas, puķu pilnas, ar lieliem kokiem, kas šķiet stādīti kā parkā, bet to veidojusi daba un cilvēks, ļoti ilgā laikā ganot un pļaujot.
Daudz sargājamu vērtību un sarežģīts darbs. Kā jūs atradāt šim projektam ekspertus un metodiku?
Mērķus izstrādāja 30 eksperti un zinātnieki. Bija divas ekspertu grupas, viena izstrādāja biotopu, otra sugu aizsardzības mērķus, un tie visi ir pieredzējuši dabas aizsardzības eksperti. Daudzus mēs atradām starp speciālistiem, kas jau vairākus gadus piedalījušies Dabas skaitīšanas un citos dabas projektos. Sākumam izmantojām Eiropas Komisijas vadlīnijas, taču tās ir samērā vispārīgas, tāpēc jau pirms šī projekta sākuma 2019.gadā Latvijas Universitātē tika izstrādāta nacionāli pielāgota metodika, kuru aktualizējām un pielāgojām LatViaNature projekta sākumā.
Bija svarīgi, lai viss balstītos reālos datos un būtu zinātniski pamatots, tāpēc ieguldījām daudz darba un izveidojām vienotu metodiku un datu formātus, kas būs izmantojami arī turpmāk. Mērķi nav akmenī iecirsti, jo dabā daudz kas mainās, tāpēc kādā brīdī tos nāksies celt ārā un aktualizēt. Tiem, kas to darīs pēc mums, būs metodika.
Tas ir paveikts, noteikti dabas aizsardzības mērķi visā Latvijā. Bet kā to, ko esat paveikuši, būs iespējams izmantot ikdienā?
Mērķi, kas definēti valsts līmenī, drīzāk attiecas uz valstiskiem lēmumiem un vides politiku – tā ir iespēja svarīgus lēmumus dabas aizsardzībā pieņemt, balstoties uz zinātniskiem datiem. Ikdienā, visticamāk, būs jāstrādā ar Natura 2000 līmeņa mērķiem. Praksē tas nozīmē, ka biotops vai nu jāsaglabā pašreizējā platībā, vai jāatjauno zaudētās platības, vai jāuzlabo biotopa stāvoklis. Piemēram, pļavām, kas ir sliktā stāvoklī, vajadzīga atjaunošana, jāizcērt krūmi, jānovāc kūla. Mēs esam noteikuši biotopu platību, kādu ir jāsasniedz un kvalitāti, kādai vajadzētu būt. Nākamais solis būtu katrā Natura 2000 teritorijā ieplānot konkrētu rīcību un to īstenot. Skaidrs, ka valsts budžetā tam pietiekami naudas nebūs arī nākotnē, un visticamāk, ka mērķi jāmēģina sasniegt ar dažādu projektu un citu finanšu instrumentu palīdzību.
Vai ir kāda nojausma par to, cik daudz naudas vajadzēs, lai izpildītu šos uzdevumus?
Latvijai ir prioritārais rīcības plāns dabas aizsardzības jomā, ko valsts izstrādā reizi sešos gados un tad tiek rēķinātas vajadzīgās naudas summas – plānā ierakstīti apmēram 814 miljoni eiro laikā līdz 2027.gadam. Tiek arī plānots, kādi varētu būt finanšu avoti. Dabas aizsardzībā to nav pārāk daudz, galvenie ir ES LIFE programma , ES Kohēzijas fonds un valsts budžets. Ir arī citi, mazāki finanšu avoti. Un vajadzīgi, protams, ir miljoni, tāpēc jānosaka prioritātes.
Dažu gadu laikā izmaksas pieaug. Pat ja pēkšņi tam tiktu iedots miljards, nebūtu jau cilvēku, kas to uzreiz var īstenot. Bieži vajadzīga speciāla tehnika, turklāt plānošana un saskaņošana mēdz būt ļoti ilga un birokrātiska. Piemēram, purvu vai upju atjaunošanai plānošana un saskaņošana aizņem vismaz trīs, četrus gadus.
Vai mums līdz šim jau izdevies veiksmīgi sasniegt kaut ko no dabas sargāšanas mērķiem?
Es nedomāju, ka Latvijai kopš iestāšanās ES valsts mērogā ir izdevies būtiski uzlabot biotopu aizsardzības stāvokli. Lai gan Natura 2000 teritoriju līmenī neapšaubāmi ir veiksmīgi biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošanas projekti. Ir ārkārtīgi grūti nedaudzos gados panākt jūtamu progresu valsts līmenī. Vienmēr pietrūkst resursu. Ja mums ir daži hektāri, mēs tos varam uzpucēt un teikt – re, kaut kas ir labā stāvoklī! Bet, ja ir tūkstošiem hektāru, tas ir sarežģīti. Mēs varam tikai pa maziem, maziem solīšiem iet uz priekšu, bet tas ir jādara!
Kāds īsti ir mūsu sargājamās dabas kopējais stāvoklis valstī?
Ne pārāk iepriecinošs, jo visur ir kādas problēmas. Vissliktākajā stāvoklī un visvairāk apdraudēti ir zālāji un meži. Ir tikai daži dzīvotņu veidi, kuriem klājas labi – tie ir tie, kas spēj pastāvēt bez cilvēka līdzdalības, un kuriem nav būtiska apdraudējuma. Tādi Latvijā ir daži, piemēram, augsto lakstaugu audzes pie upēm , dižās aslapes audzes purvos un mežos, arī atsegumi.
Ko mēs redzam, ja salīdzinām situāciju Latvijā ar citām Eiropas valstīm?
Ziņojumi, kas top reizi sešos gados, tiek salīdzināti visas ES līmenī. Valstis sadala reģionos, kas ļauj salīdzināt ģeogrāfiski līdzīgas valstis, un mēs esam boreālajā reģionā, kur ietilpst Baltijas valstis, Zviedrija un Somija. Mēs izskatāmies vidēji – neesam ne paši sliktākie, ne paši labākie. Ir valstis, kam sekmīgāk veicas ar biotopu, piemēram, zālāju atjaunošanu, bet vienmēr jāņem vērā pagātnes fons – tās parasti ir turīgākas valstis, kur daba jau stipri vairāk iznīcināta. Klasisks piemērs ir Rietumeiropas purvi, kur, salīdzinot ar Latviju, stāvoklis ir stipri bēdīgāks. Mums ir tā priekšrocība, ka mēs, ieliekot mazāku resursu, varētu panākt stipri labāku rezultātu.
Ir labi piemēri. Igaunijā ir alvāri, pļavas ar kadiķiem nabadzīgās, kaļķainās augsnēs. Vēl pirms gadiem desmit tie daudzviet bija ļoti aizauguši, bet tagad redzams, cik daudz paveikts , lai tos atjaunotu. Tāpat Igaunijā daudz izdarīts parkveida pļavu un purvu atjaunošanā.
Kādas ir svarīgākās atziņas, ko pēc šī lielā darba esat sapratusi?
Pašlaik ir kaudze ar mērķiem, bet katram no tiem vēl jāatrod pareizais plauktiņš. Plauktiņi ir dažādi – piemēram, normatīvie akti, sākot ar jumta likumiem, beidzot ar noteikumiem, kurus vajadzētu atmežģīt un padarīt mazāk birokrātiskus. Daudzas lietas ir jāvienkāršo, īpaši tās, kas saistītas ar privāto zemju īpašniekiem. Valstij daudz vairāk jādomā, lai cilvēki būtu motivēti, jo viņi neko nedarīs tikai tāpēc, ka valstij ir tādi mērķi. Ir svarīgi, lai darītāji redzētu to kā vērtību vai viņiem tas būtu finansiāli izdevīgi. Tur svarīga sabiedrības izglītošana un finansiāla motivācija. Tas arī ir viens no LatViaNature projekta uzdevumiem – paralēli notiek darbs pie kompensāciju sistēmas un programmām Ziedu pļavas un Dzīvais mežs pļavu un mežu īpašniekiem, kas paredz gan finansiālu, gan konsultāciju atbalstu. Jāveido arī konkrēti rīcības plāni, un tie jāīsteno. Bez tā mērķi paliks tikai mērķi.
Ko Latvijai kopumā nozīmē tas, ka noteikti šie lielie dabas saudzēšanas un glābšanas mērķi?
Tas ir ceļš uz sistemātisku, zinātniski pamatotu un mērķtiecīgu dabas aizsardzību Latvijā, lai varētu koncentrēt resursus un saprast, kur pašlaik jāiegulda visvairāk, bet kur varētu darīt vēlāk, kad svarīgākais jau paveikts. Tas tālāk jāplāno biotopu un sugu aizsardzības plānos valsts līmenim un aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plānos.
Mērķi Natura 2000 teritorijās ir jānosaka obligāti, jo līdz šim Latvijai izmērāmu dabas aizsardzības mērķu nebija. Par ieilgušu mērķu trūkumu Eiropas Komisija bija uzsākusi pret Latviju pārkāpuma procedūru, ko tagad vismaz mērķu ziņā būsim atrisinājuši. Taču man gribētos, lai mēs to nedarām tikai tāpēc, ka jādara obligāti, bet noteiktos mērķus ar jēgu integrējam dabas aizsardzībā. Latvijai svarīgākais, lai mēs izmantojam šī projekta dotās iespējas. Tas ir liels solis, kas līdz šim nebija iespējams.
Ierosinātā pārkāpuma procedūra saistīta ar to, ka Eiropa pašlaik uzpasē visas dalībvalstis. Eiropas Komisijas prasa izmērāmus mērķus, nevis kaut ko aprakstošu. Prasība ir loģiska – kādēļ mēs veidojam aizsargājamu teritoriju, ja paši nezinām, ko un cik tur aizsargājam? Likumā Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām uzskaitīts, kādu biotopu un sugu aizsardzībai teritorija ir izveidota. Taču tur nav šo saskaitāmo vērtību, un tagad šim sarakstam, katrai sugai, katram biotopam varēsim pievienot izmērāmu un saskaitāmu mērķi. Mums jāzina, cik no tā gribam saglabāt, un, cik šī teritorija nozīmīga Latvijai kopumā.
