Andris Čeirāns: Abinieku aizsardzības mērķi
Konsultē Dabas aizsardzības pārvaldes projektā LIFE-IP LatViaNature iesaistītais Daugavpils Universitātes rāpuļu un abinieku eksperts Andris Čeirāns.
Jūsu lauciņš ir rāpuļu un abinieku sugas. Kurām to sugām Latvijā šī projekta laikā tika noteikti saskaitāmie un izmērāmie dabas aizsardzības mērķi?
Tie noteikti trim rāpuļu sugām – gludenajai čūskai, sila ķirzakai un purva bruņurupucim – un 11 abinieku sugām, tostarp piecām varžu un divām krupju sugām, vēl arī ugunskrupim, varžkrupim, kokvardei un lielajam tritonam. Visas šīs 14 aizsargājamās sugas iekļautas valsts līmeņa aizsargājamo sugu sarakstā un tiek aizsargātas ar Eiropas Biotopu direktīvu. Taču trijām no tām šī direktīva Eiropā paredz sevišķu aizsardzību, kas prasa tām izveidot īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Viena no šīm trim sugām Latvijā ir ļoti reta – tas ir Eiropas purva bruņurupucis; pārējās divas ir sarkanvēdera ugunskrupis, un lielais tritons. Latvijā pašlaik ir ap 50 purva bruņurupuču, 3.5 līdz 5.5 tūkstoši sarkanvēdera ugunskrupju un ap 100 tūkstošu lielo tritonu.
Kā īsti šīm aizsargājamām rāpuļu un abinieku sugām pie mums klājas? Par kurām jāuztraucas, kas tās Latvijā tiešām var izzust?
Gan abiniekiem, gan rāpuļiem Latvijā ir gan biežāk sastopamas sugas, gan ļoti retas. Salīdzinoši labi klājas vardēm – gan parastajām, gan purva, gan dīķa vardēm. Taču, piemēram, smilšu krupju skaits 50 gadu laikā stipri samazinājies. Tas saistīts ar intensīvo apbūvi un ceļu tīkla attīstību. Smilšu krupis arī agrāk Latvijā bija samērā reta suga, kurai iecienītā dzīves vieta bija piejūras josla, īpaši Rīgas apkārtne. Ar laiku tieši šīs teritorijas ļoti apbūvēja, un smilšu krupja dzīves platība ļoti samazinājās, bet ceļu tīkls un intensīvā satiksme radīja barjeras starp populācijām. Smilšu krupji vairojas īpašās, seklās, smilšainās un saules labi apspīdētās ūdenstilpēs. Tāpēc gan pieaugušiem krupjiem, gan mazajiem krupīšiem nākas daudz pārvietoties – pieaugušiem jānokļūst vairošanās vietās, bet mazie krupīši, kad izšķīlušies no kurkuļiem, dodas projām no ūdenstilpes, turklāt ir lēnāki par lielajiem krupjiem. Ja blakus ir ceļš ar intensīvu kustību, tas tiem ir nāvējošs.
Tas ir būtiski visiem abiniekiem Latvijā! Abinieki dzīvo tikai piecus, sešus gadus, bet sugu turpināšanos nodrošina tas, ka tiem ir daudz bērnu. Abinieku vairošanās vietas parasti ir nelieli dīķi. Smilšu krupis vairojas ļoti seklās ūdenstilpēs, kas sausās vasarās izžūst, bet slapjos gados kļūst pārāk dziļas, tāpēc, atkarībā no laika apstākļiem, vienu gadu piemērota vairošanās vieta ir vienā, citu gadu citā vietā. Arī citiem abiniekiem ļoti svarīga ir iespēja pārvietoties starp vairošanās vietām un vasaras dzīves vietām, bet ceļu tīkls, īpaši Rīgas tuvumā, ir ļoti blīvs, satiksme intensīva, un nekur nav dzīvnieku pāreju. Tā ceļi kļūst ne tikai par barjerām, kas neļauj pārvietoties, bet arī par nāvējošām lamatām. Iedomājieties, ka kaut kur netālu no jūsu mājām būtu laukums, kur nonākot cilvēki vienkārši pazūd! No abinieku viedokļa tāda vieta ir ceļš.
Katrā ziņā smilšu krupis pašlaik ir visapdraudētākā abinieku suga Latvijā, un pašlaik palikuši aptuveni 1.5 līdz 2.5 tūkstoši šo abinieku. Rīgai tuvākā vieta, kur tas sastopams, ir Ādažu poligons, kur nav viegli iekļūt, lai kaut ko uzzinātu par smilšu krupja populāciju. Šogad man izdevās tur iekļūt. Diemžēl, ja citur Latvijā smilšu krupja dzīvesvietās esmu tos saklausījis pēc to raksturīgā sauciena, tad Ādažos es to nedzirdēju – iespējams, ka smilšu krupju skaits tur ļoti samazinājies vai tie izzuduši.
Latvijā smilšu krupis vēl saglabājies Salacgrīvas apkārtnē, Kurzemes ziemeļdaļā un Latvijas dienvidos. Patiesībā šī suga ar cilvēku varētu labi sadzīvot, jo citādi ir izturīga un spēj dzīvot maz izmantotās lauksaimniecības zemēs, tai nav vajadzīgas īpašas sauszemes dzīvotnes.
Taču, piemēram, aizsargājamā kokvarde Latvijā jau jūtas diezgan labi?
Jā, tur, kur tās Latvijā sastopamas, kokvaržu skaits ir palielinājies, un to areāls Latvijā pakāpeniski paplašinās. Kokvardēm varētu patikt klimata pārmaiņu iespaidotās maigākās ziemas.
Astoņdesmitajos gados Rīgas zoodārza darbinieki īstenoja kokvaržu reintroducēšanu jeb ieviešanu atpakaļ dabā. Dažās citās vietā Latvijā tas neizdevās, taču Kurzemes dienvidos savvaļā izlaistās kokvardes iedzīvojās, jo tur tām patīk klimats, gan daudzie dīķi un bebraines. Šī suga labi pielāgojas, jo vairojas dažādās ūdenstilpēs, zaļās krāsas dēļ mazāk pamanāma plēsējiem, un ir samērā veikla. Tomēr teritorija, kur tā Latvijā dzīvo, ir samērā maza, tāpēc kokvardes ir apdraudētas, ja šajā vietā kaut kas mainās un, piemēram, sākas intensīvāka lauksaimniecība. Turklāt mūsu kokvaržu populācija ir izolēta no to populācijām citās valstīs.
Samērā retas sugas ir zaļais krupis un varžkrupis, bet tie ir izturīgi pret cilvēka ietekmi. Varžkrupis ir slēpti dzīvojošs un grūti pētāms neliels abinieks, kas naktīs ierokas zemē un, atšķirībā no citiem abiniekiem, dzied zem ūdens, tāpēc tā sauciens ir ļoti kluss.
Klimata pārmaiņu ietekmē palielinājies ugunskrupju skaits – tā ir suga, kurai Latvijā atrodas izplatības ziemeļu robeža.
Smilšu krupis
Kā ir ar rāpuļiem? Viseksotiskākais un retākais no tiem Latvijā ir purva bruņurupucis. Esmu dzirdējusi pat šaubas, vai tas pie mums dabā vispār maz ir dzīvojis!
Purva bruņurupucis noteikti ir Latvijas faunas suga, jo ir atrastas tā saucamās subfosīlijas – tās, atšķirībā no parastajām fosīlijām, ir tikai daļēji pārakmeņojumi. Latvijas austrumos un arī Igaunijas dienvidos ir atrastas dažus tūkstošus gadu vecas purva bruņurupuča subfosīlijas. Acīmredzot, vēlāk šis dzīvnieks Latvijā bija praktiski izzudis, jo pēdējo simts gadu laikā atrasti tikai atsevišķi īpatņi, un nav bijis nevienas liecības par šo dzīvnieku populāciju. Pēdējos gadu simtos tam klājies ļoti bēdīgi visā Eiropā. Rietumeiropā bruņurupuči bija gavēņa ēdiens, jo gaļu ēst nedrīkstēja, bet bruņurupuči dzīvo ūdenī , tāpēc tos varēja uzskatīt par zivīm. Tad purva bruņurupuči vezumiem tika pārvadāti no vienas vietas uz otru pārtikai. Bet bruņurupucis ir lēni augošs dzīvnieks, tam ir maz pēcnācēju, un mazajiem bruņurupucīšiem ir ļoti augsta mirstība. Tā populācijas tika ļoti iedragātas visā Eiropā.
Latvijā purva bruņurupuči biežāk konstatēti Latvijas dienvidaustrumu daļā, kur Silenē ir izveidota neliela to populācija. Ar tiem ļoti daudz nodarbojas mans kolēģis, Daugavpils universitātes Ekoloģijas institūta vadošais pētnieks un Latgales Zoodārza vadītājs Mihails Pupiņš. Silenē purva bruņurupučiem tiek pievērsta liela uzmanība, tie tiek pieskatīti, un to populāciju regulāri papildina ar nebrīvē audzētiem dzīvniekiem.
Vai arī citur Latvijā kāds pēdējos gados ir savvaļā sastapis purva bruņurupuci?
Ziņas par purva bruņurupuci regulāri pienāk arī no citām Latvijas daļām. Taču grūti pateikt, vai šie dzīvnieki tiešām saglabājušies no senajām populācijām, vai tomēr ievesti PSRS laikos, kad tie bija iecienīti terārija dzīvnieki un tika vesti, piemēram, no Ukrainas dienvidiem. Izlaisti vai izbēguši dabā, tie dzīvo ļoti ilgi, jo to mūžs ir vismaz piecdesmit gadus.
Tomēr, atšķirībā no invazīvajiem sarkanausu bruņurupučiem, purva bruņurupuči pie mums savvaļā spēj vairoties?
Spēj, tomēr laika apstākļi Latvijā ir mainīgi, un purva bruņurupučiem pie mums ir izplatības areāla ziemeļu robeža. Olas purva bruņurupuči dēj katru gadu, bet tām vēl ir jāattīstās, un mazie bruņurupucīši , domājams, spēj izšķilties tikai siltākajās vasarās.
Kā ar pārējiem aizsargājamiem rāpuļiem – gludeno čūsku un sila ķirzaku?
Sila ķirzaka Latvijā sastopama samērā bieži, bet aizsargājamā dzīvnieka statuss tai noteikts Eiropas mērogā.
Savukārt gludenā čūska Latvijā ir ārkārtīgi reta, turklāt tās populācija ir izolēta no citu valstu gludeno čūsku populācijām. Pašlaik zināmās gludenās čūskas atradnes ir piejūras joslā no Ādažu poligona līdz Slīteres Nacionālajam parkam. Līdzīgi kā smilšu krupim, tai kādreiz ļoti patika dzīvot Rīgas apkārtnē, un trīsdesmitajos gados bijis daudz liecību par tās atradnēm Trīsciemā, Asaros, Vaivaros, Beberbeķos, Pumpuros un citur, kur šī suga vairs nav sastopama. Pēc apdraudētības tā ir trešā retākā abinieku un rāpuļu suga – pirmais ir purva bruņurupucis, otrais smilšu krupis, trešā gludenā čūska. Gludeno čūsku bieži jauc ar glodenēm vai rudas krāsas odzēm.
Kas Latvijā kopumā rāpuļu un abinieku sugām traucē mierīgi dzīvot vai, gluži otrādi, dzīvi atvieglo?
Tos apdraud Latvijas ceļu tīkls, īpaši tāpēc, ka mums nekur nav pāreju abiniekiem. Tas būtu labojams. Atvieglo dzīvi tas, ka Latvijā daudzi laukos pie mājām rok piemājas dīķus, un dabā ir daudz mitru vietu, tai skaitā dažādas aizaugušas bebraines, kur abinieki var vairoties.
Kā īsti notika aizsardzības mērķu uzstādīšana? Uz ko jūs balstījāties, lai saprastu, cik šobrīd ir gludeno čūsku, purva bruņurupuču vai, piemēram, kokvaržu?
Ar vēsturiskajiem datiem diemžēl ir liela problēma. Par ierastākajām sugām vispār nav datu, mēs nezinām, cik Latvijā astoņdesmitajos gados bijis parasto varžu vai dīķa varžu, tāpēc vienkārši pieņemam, ka datu nav un populācijas lielums nav mainījies. Otrs avots ir sugu atradņu dati no dažādiem populārzinātniskiem izdevumiem. Mums bija jāsalīdzina atradņu skaits, kā šī suga bija izplatīta toreiz un tagad, un tas parādīja tendences. Tas mums bija galvenais datu avots.
Gludenā čūska
Pēc kā jūs izdomājāt, kāds varētu būt mērķis? Piemēram, tagad ir 3000 kokvaržu, bet mēs gribam, lai būtu 10 000?
Lielai daļai parastāko abinieku sugu mums nav liecību par skaita samazināšanos, tāpēc pieņēmām, ka tas, cik to ir pašlaik, arī ir normālais skaits. Bet, piemēram, retajam smilšu krupim skatījāmies, cik daudz ir tā atradņu un apdzīvoto teritoriju. Kādreiz bijušas 12 smilšu krupja atradņu grupas, bet tagad palikušas sešas. Mēs apmēram zinām, cik šajās sešās grupās pašlaik varētu būt smilšu krupju un zinām, ka, lai atgūtu to vēsturisko skaitu, vajag divreiz vairāk.
Savukārt Natura 2000 dabas aizsardzības teritorijās bija jānosaka, cik lielai tajās jābūt populācijai divām abinieku sugām – lielajam tritonam un ugunskrupim, kuru aizsardzību īpaši nosaka Eiropas Biotopu direktīva. Lai to noteiktu, sākumā novērtējām, kādam ir jābūt optimālam populācijas blīvumam. Pēc tā, zinot teritorijas lielumu, var aprēķināt atbilstošo dzīvnieku skaitu. Abas sugas ir pētītas gan valsts monitoringa, gan īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas aizsardzības plānu izstrādes ietvaros.
Abinieku reto sugu saglabāšanu atvieglo tas, ka to skaitu lielā mērā nosaka vairošanās vietu daudzums. Ja populācija ir pārāk maza, var izrakt dīķus un radīt jaunas vairošanās vietas. Aprēķini rāda, ka nemaz tik daudz jaunu dīķu šim nolūkam Latvijā nebūtu jārok!
Vai bija kaut kas, kas īpaši palīdzēja mērķu noteikšanā?
Bija interesanti sadarbībā ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru, Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītāju Aināru Auniņu veikt bruņurupuču populācijas modelēšanu – modelējot, cik tai jābūt lielai, lai bruņurupuči varētu paši sevi atražot. Rezultāti parādīja, ka Latvijā, lai purva bruņurupuču populācija būtu pašpietiekama, to ir jāpapildina ar nebrīvē audzētiem īpatņiem.
Kuras Latvijā ir tās aizsargājamās rāpuļu un abinieku sugas, par kurām var teikt, ka dabas aizsardzības pasākumi jau devuši rezultātus?
Pilnīgi noteikti purva bruņurupucis, kura populācija dabas parkā Silene ar Mihaila Pupiņa, Aijas Pupiņas un viņu kolēģu spēkiem ir atjaunota no nulles . Uzlabojas situācija arī ugunskrupim, kuram veikta, piemēram, jaunu ūdenstilpņu izveide un dīķu tīrīšana. Ugunskrupju populācija arī papildināta ar nebrīvē audzētiem krupīšiem. Tas notiek tā, ka dabā paņem ugunskrupja ikrus un nebrīvē audzē līdz brīdim, kad no kurkuļiem izšķiļas mazie krupīši, kādus herpetologi sauc par šīgadiņiem. Dabā daudz ugunskrupja ikru un kurkuļu šajā laikā aizietu bojā. Bet ugunskrupjiem par labu nāk arī klimata pārmaiņas, jo tā ir dienvidnieciska suga, kurai siltāks klimats ļauj apgūt jaunas teritorijas.
Cik ļoti projekta ietvaros definētie uzdevumi atšķiras no tā, kāda ir realitāte?
Šie mērķi ir sasniedzami. Ja kādas abinieku sugas saglabāšanai kādā teritorijā jāizrok desmit, piecpadsmit dīķi – tas nav nekas nereāls!
Kas, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums no tā, ka šie mērķi vispār ir noteikti?
Lielākais ieguvums ir tas, ka šos datus var izmantot dažādos plānošanas dokumentos. Ja rakstām projektu par to, kā uzlabot dzīvotnes kādai abinieku sugai, var paskatīties – ahā, šajā teritorijā mums vajag atjaunot tik un tik dīķus. Galvenais, ka tās ir taustāmas un pārbaudāmas lietas, par kurām var zināt, cik resursu tur jāiegulda. Abinieku sugu aizsardzībai šie ieguldījumi nav milzīgi un nav grūti realizējami.
Aizsargājamas ir 3 rāpuļu un 11 abinieku sugas. No tām visas 3 rāpuļu un 6 abinieku sugas iekļautas Latvijas Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, bet 5 abinieku sugas – Latviju saistošos starptautiskos normatīvos aktos.
Kopumā Latvijā ir 8 rāpuļu un 13 abinieku sugas.
Visapdraudētākā abinieku suga Latvijā - smilšu krupis.
Visapdraudētākā rāpuļu suga Latvijā – Eiropas purva bruņurupucis.
Pašlaik ir 6 smilšu krupja atradņu grupas jeb apdzīvotās teritorijas, kas ir vismaz divreiz mazāk nekā pirms 50 gadiem.
Šobrīd ir aptuveni 1.5 līdz 2.5 tūkstoši smilšu krupju. Mērķis – palielināt smilšu krupja skaitu divas reizes.
Lai to paveiktu, jāuzlabo pašreizējās dzīvotnes, jāizveido jaunas vairošanās vietas un populācija jāpapildina ar nebrīvē audzētiem krupjiem.
Parasti to dara naktī, kad abinieki ir rosīgāki. Jāpieiet pavisam tuvu dīķim, kurā kurkst vardes vai krupji, jānosaka, no kurienes nāk to balsis, novērtē, kāds varētu būt lielākais un kāds mazākais abinieku skaits un izvēlas vidējo.
Sugas, kurām nepieciešams palielināt īpatņu skaitu:
Rāpuļi
Eiropas purva bruņurupucis – pašlaik to ir 50, vajadzētu vismaz 200
Gludenā čūska – pašlaik to ir 300-1100, skaitu vajadzētu palielināt 1.5-2 reizes.
Abinieki
Smilšu krupis – pašlaik to ir 1.5 līdz 2.5 tūkstoši, vajadzētu palielināt vismaz 2 reizes
Sarkanvēdera ugunskrupis – pašlaik aptuveni 3.5 līdz 5.5 tūkstoši, ir trīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kur to skaitu vajadzētu palielināt 2 līdz 3 reizes katrā.
Lielais tritons – pašlaik visā valstī vidējais novērtējums ap 70 tūkstošu, vajadzētu būtiski (par vairākiem tūkstošiem īpatņu katrā) palielināt skaitu deviņās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Sugas kurām vajadzētu vismaz saglabāt pašreizējo skaitu:
Rāpuļi
Sila ķirzaka – 36 līdz 64 tūkstoši
Abinieki
Zaļais krupis – vismaz 5 tūkstoši
Ezera varde ap 50 tūkstošu
Kokvarde – vismaz 80 tūkstoši
Varžkrupis – vismaz 150 tūkstoši
Zaļā varde – 200 līdz 300 tūkstoši
Parastā varde, purva varde, dīķa varde – vismaz 1 miljons katrai sugai