Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Agnese Priede skaidro, ka dabiskiem zālājiem raksturīgu sēklu sēšana Dundurpļavu masīvā aizsākās 2008. gadā, sākumā nelielos eksperimentālos parauglaukumos, bet kopš 2020. gada jau lielākās platībās talku veidā. Vecākajos sējumos var vērtēt sekmes jau vairāk nekā 10 gadu garumā, bet nesenajos sējumos redzēt pirmos rezultātus.
“Vairākās Eiropas valstīs un citviet pasaulē šī dabisko zālāju atjaunošanas metode izmēģināta un pētīta jau labu laiku. Taču nu jau arī Latvijā neesam vairs gluži iesācēji, esam uzkrājuši praktisku pieredzi,” stāsta A. Priede.
Šogad Dundurpļavās iesēts vairāk nekā 15 kg ar rokām vāktu sēklu no Ķemeru Nacionālā parka un Tukuma novada – gan mitrākiem, gan sausākiem zālājiem piemērots maisījums, ko veido aptuveni 50 augu sugu. Sēklas izsētas ar kultivatoru uzecētos laukumos, uzirdinot augsnes virskārtu. Uzirdināšana pirms sēšanas būtiski palielina sēklu izdīgšanas iespēju. Citos gados Dundurpļavās uzirdināšana veikta arī ar rokas instrumentiem pašu spēkiem, kas nozīmē, ka šo metodi mazākā mērogā var izmantot arī tad, ja nav pieejama atbilstoša tehnika. No apsētajiem laukumiem pēc dažiem gadiem augi var izplatīties tālāk, pamazām ieviešoties visā Dundurpļavu masīvā.
Savvaļas augu sēklu sēšanas mērķis ir palielināt augu sugu daudzveidību Dundurpļavās, kas ilgākā laikā ir būtiski arī kukaiņu dažādības palielināšanai, kā arī turpināt sēšanas metodes praktisku aprobāciju. Dundurpļavās dabiskie zālāji pirms 70 gadiem iznīcināti, ierīkojot plašu meliorāciju un izveidojot sētos zālājus un aramzemes. Visā apkārtējā ainavā dabisko zālāju tikpat kā vairs nav, tāpēc dabisko zālāju sugas šeit ieceļo ļoti lēni. Tā rezultātā Dundurpļavu augājs joprojām ir samērā nabadzīgs, lai arī teritorijas dabiskošanā ir paveikts ļoti daudz.
Agnese Priede uzsver, ka ir svarīga ne tikai teorija, bet arī praktiska pieredze: “Dabisko pļavu sēšanas idejas aizsākumā būtisks apsvērums bija, lai metode būtu īstenojama ne tikai lielos dabas atjaunošanas projektos, bet arī katrā saimniecībā, katrā dārzā. Tātad – lai to varētu īstenot katrs, kuram ir interese, vēlme un zināšanas par augiem, neieguldot tajā lielus resursus. Šī pamatdoma nav mainījusies. Taču, lai mācītu citus, pašam viss jāizmēģina. Pēdējos trīs gados aicinām sēšanā piedalīties plašāku interesentu loku un stāstām par to sabiedrībai un medijiem, lai pieredze nepaliek tikai dažu cilvēku lokā, bet “izsējas” plašāk.”
Dabisko zālāju platības un kvalitāte Latvijā diemžēl samazinās. Šo skaisto, vērtīgo dzīvotņu saglabāšanai visvairāk nepieciešama regulāra apsaimniekošana – pļaušana un ganīšana, kas ir pamatu pamats. Sēšana ir papildu metode, kas vietās, kur tuvumā dabisko zālāju nav, ļautu ienākt un pēc tam tālāk izplatīties Latvijai un apvidum raksturīgajām dabisko zālāju sugām. Taču arī apsētajās vietās ir svarīgi turpināt pļaut vai ganīt.
Novērojumu rezultāti 2020.gadā līdzīgā veidā sētās vietās parāda, ka divu gadu laikā gan mitrajā, gan sausākajā daļā jau ir ieviesušās vismaz 30 % no iesētajām augu sugām. Līdzšinējā pieredze liecina, ka metode nedod tūlītējus rezultātus, bet vairāku gadu laikā sekmes ir labas.
Pļavu daudzveidības atjaunošana norisinās iniciatīvā “Daru labu dabai” (www.darudabai.lv), ko pārvalde īsteno kopā ar Pasaules Dabas Fondu, ik gadu iesaistot dažādās dabas saglabāšanas aktivitātēs vairāk nekā 1000 brīvprātīgo visā Latvijā.
