Meža silpurene

“Aizved mani uz Slīteres siliem, kad tur sila purenes zied”. Diemžēl šī skaistā Ulda Marhilēviča dziesma lielākoties attiecas uz manu tuvu radinieci – pļavas silpureni, jo es, galvenokārt, esmu sastopama Latvijas ausgtrumu un vidus daļā. Kurzemē jūs mani satiksiet reti, bet, kas meklē, tas agrāk vai vēlāk arī atrod. 

Es esmu pavasara vēstnese – ar saviem koši violetajiem ziedu zvaniem es iezvanu pavasari, jo esmu viens no visagrāk ziedošajiem augiem. Atšķirībā no daudziem citiem augiem, es pasaulei aplūkot vispirms dodu ziedus un tikai pēc ziedēšanas parādu arī savas lapas. 

Es ļoti mīlu gaismu – ja citi augi labi jūtas tumšos mežu biezokņos, tad es tādos pilnīgi noteikti nespēju dzīvot. Man ir nepieciešami skraji, sausi priežu meži, kuros es varu ļauties saules peldēm. Tiklīdz kā virs manis augošie koki pārāk cieši saslēdz savus vainagus vai arī sūnas izveido biezus paklājus, tā es sajūtos šajā vietā neiederīga un šo mājvietu pametu. 

Lai tā nenotiktu, mani ir nepieciešamas jūsu palīdzīgās rokas, kuras izcērt mani noēnojošos kokus un krūmus un uzirdina biezos sūnu paklājus.

Tad es ik pavasari jūs iepriecināšu ar saviem pūkainajiem ziedu zvaniem, kas, vējā liegi šūpojoties, teiks jums paldies par palīdzību!

Pateicībā, Meža silpurene