Otars Opermanis: Sugu aizsardzības mērķi
Konsultē dabas aizsardzības eksperts, biologs, ornitologs un bioloģijas zinātņu doktors Otars Opermanis.
Kā to skaidrojat jūs, eksperts un zinātnieks, – ko maina tas, ka mums ir definēti dabas aizsardzības mērķi, un kādēļ tie bija nepieciešami?
Būdams biologs, kas lielāko mūža daļu strādājis dabas aizsardzībā un fundamentālās zinātnes jomā, es jau 2002. gadā rakstīju par to, ka šie mērķi vajadzīgi, bet toreiz paliku nesadzirdēts. Mērķi palīdz saprast virzienu, kurp mēs ejam. Taču dabas aizsardzībā Latvijā tādu nekad nebija bijis, un konstruktīvu mērķu kategorijās mēs nemaz nedomājām. Pirms 20 gadiem, kad Eiropas Savienība tiem pievērsās, man un maniem domubiedriem tas likās ļoti loģiski. Lai gan bija cilvēki, kam tas šķita kaut kas dīvains, ko no mums prasa dīvainā Eiropa, un lieki kavē laiku.
Redziet, ne jau tikai tāpēc, ka esmu zinātnieks, bet man arī kā personai patīk zināt, ko es gribu darīt rīt, parīt un nākamajā gadā. Es neredzu dzīvi kā nejaušu notikumu plūsmu, kurā es tikai kaut kā piedalos. Un man prieks, ka jau pirms daudziem gadiem Biotopu direktīvā tika iestrādāta prasība pēc mērķiem. Ja jūs nodibināt dabas aizsardzības teritoriju, tad kāda jēga to nodibināt bez mērķa? Taču līdz šim tas bija akceptēts, un visās aizsargājamās teritorijās mērķis bija viens vienīgs – „aizsargāt dabu”. Punkts. Vai tas ir pietiekami? Nē, protams, ka nav.
Pēc kādiem principiem īsti ir izvēlētas augu un dzīvnieku sugas, kurām noteikt aizsardzības mērķus? Un cik sugām kopumā tas tika izdarīts?
Sugu saraksts ir izlasāms Eiropas Savienības Biotopu direktīvā, un tajā iekļautas retas un apdraudētas sugas, kurām nepieciešama aizsardzība nevis tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā – aptuveni 450 dzīvnieku un 500 augu sugas. Var jautāt – vai tas ir adekvāts Latvijas situācijai? Latvija ir maza zeme, un mūsu prioritātes ne vienmēr sakrīt ar Eiropas prioritātēm, un pat ne ar Ziemeļaustrumeiropas, kam mēs sevi pieskaitām. Taču saraksts nav apspriežams. Tas tapis laika gaitā, Eiropas Savienībai paplašinoties un paplašinoties, un katrai jaunajai dalībvalstij bija savas sugas, ko tam pievienot.
Ir divu veidu, valsts līmeņa mērķi un Natura 2000 teritoriju jeb vietu līmeņa mērķi. Es nevaru runāt par visām, bet tikai par dzīvnieku sugām. Un arī putnu sugām šoreiz aizsardzības mērķi netika noteikti. Valsts līmenī mērķi tika noteikti dzīvnieku 116 sugām vai taksoniem (jeb sugu grupām), bet vietu līmenī – 97 sugām, no kurām regulāri Latvijā sastopamas 85.
Kā saprast to, ka šīs 12 aizsargājamās sugas nav regulāri sastopamas?
Tās ir sugas, kas sastopamas neregulāri, piemēram, dzīvnieki, kas nejauši ieklīst vai ir jaunienācēji Latvijas dabā, un to populācija pēdējos gados palielinās, piemēram, zeltainais šakālis. Nav jēgas tiem noteikt dabas aizsardzības mērķi, jo tas tāpat būs jāpārskata. Cita suga ir izzudusi –lidvāvere. Nav jēgas tās aizsardzībai noteikt mērķus, jo Latvijā tās vairs vienkārši nav. Pēdējoreiz šī suga pilnīgi droši tika konstatēta 1999. gadā. Pēc tam tā ir meklēta, bet 25 gadus neviens to nav redzējis!
Sugu saraksts tapis ļoti ilgā laika periodā, pirmo sarakstu izveidoja deviņdesmito gadu sākumā toreizējās Eiropas Savienības dalībvalstis, bet pēc tam pievienojās citas. Aizsargājamās sugas tika liktas klāt, bet ārā no saraksta netika ņemtas. Līdz ar to šis saraksts ir daudzu valstu interešu apkopojums, un mums reizēm jāaizsargā kaut kas, kas Latvijā nešķiet tik nozīmīgs. Man kā dabas aizsardzības ekspertam un biologam tas ir skaidrs –dabas aizsardzība nav aizsardzība tikai savā pagalmā, bet starptautisks process. Tikai, daudzām valstīm apvienojoties, mēs varam panākt rezultātus. Mums, latviešiem, raksturīgs uzskats ir: „Jā, daba jāaizsargā, tikai ne manā sētā, bet kaut kur citur!” Nē, dabas aizsardzība ir starptautisks pasākums, un katram jādod savs ieguldījums, citādi nav jēgas.
Sikspārnis, Andris Soms foto
Projektā netika iekļauti putni. Kāpēc?
Varu tikai minēt – iespējams, tāpēc, ka šis darbs bija steidzams, jo Eiropas Komisija rosināja Latvijas valstij pārkāpuma procedūru par neizpildītām dabas aizsardzības mērķu prasībām tieši citām sugām, nevis putniem. Eiropas Savienībai ir divas direktīvas – Biotopu direktīva un Putnu direktīva, kurā prasības juridiski mazliet atšķiras, tāpēc prasība par neputnu sugām izvirzījās priekšplānā. Putniem būtu klāt vēl tikpat daudz aizsargājamo sugu.
Ir sugas, kas atnāk vai aiziet klimata pārmaiņu dēļ – vēsumu mīlošie dzīvnieki dodas tālāk uz ziemeļiem, bet viņu vietā ienāk dienvidu sugas. Kā tam tiek pielāgoti dabas aizsardzības mērķi?
Klimata pārmaiņu aspekti ir iestrādāti vairākos līmeņos, bet tie nav noteicošie, jo tā ir pārāk liela nenoteiktība.
Mēs skatāmies pašreizējo situāciju un to, kā tas attīstījies līdz šim, jo klimata pārmaiņas jau nesākās tikai 2024. gadā, bet daudzus gadus agrāk. Savā ziņā tā ir modelēšana par to, kas notiks nākotnē, taču ar zināmu neskaidrības elementu. Pārmaiņas nenotiek vienlīdz ātri visās ekosistēmās.
Kāda īsti Latvijā ir situācija ar sugu saglabāšanu un aizsardzību, kurām klājas labāk, kurām ne pārāk labi?
Zināmākās sugas, kur stāvoklis kļuvis labāks, ir lācis un cauna. Lielā mērā klimata izmaiņu dēļ Latvijā lielākās platībās, nekā pirms 20 gadiem, sastopami daži abinieki, – sarkanvēdera ugunskrupis un kokvarde . Taču ir izzudusi lidvāvere, un ļoti reta kļuvusi Ziemeļu upes pērlene. Šīm sugām ir sarežģīti plānot kādus aizsardzības pasākumus, un, pat ja tie tiek veikti, tas ir tāds izmisuma solis.
Diemžēl par daudzām sugām mums ir maz informācijas, un tās maz ir bijis pagātnē, tāpēc mēs pat nezinām, cik šo dzīvnieku bijis pirms tam. Es domāju par dažādiem tauriņiem, citiem bezmugurkaulniekiem, daudzām zivju sugām un pat abiniekiem. Var pabrīnīties, cik maza interese cilvēkiem ir bijusi kaut ko skaitīt dabā, visi pētījumi bijuši tādā apmērā: „ir vai nav?” Tad tikai pēc sugai raksturīgā biotopa var zīlēt, vai šo dzīvnieku skaits palielinājies vai samazinājies.
Turpretī visiem biotopiem Latvijā ir veikta dabas skaitīšana. Un es kā ornitologs varu teikt, ka arī par putniem ir daudz labāki dati. Mums ir ļoti liels skaits ornitologu – vesela armija ar labiem amatieriem, kas palīdz vākt datus. Bet paradokss ir tāds, ka mērķu noteikšanu mēs sākām tieši ar tām sugām, par kurām ir vissliktākie dati, ar neputnu sugām. Mēs balansējām uz robežas, kur šos mērķus vispār iespējams noteikt, kā detektīvi meklējām, ko varētu izsecināt un izdarīt, un likām visu kopā kā puzles gabaliņus.
Tāpēc daudzām sugām šie mērķi veidoti uz visai plāna ledus, bet, izmantojot labākos pieejamos datus. Tos var pārskatīt un mainīt tajā brīdī, kad ienāk jaunāka informācija vai metode, kā kaut ko uzskaitīt, vai apkopot datus. Kā tas nākotnē būs, grūti prognozēt. Tomēr mēs piedāvājām zinātniskus kritērijus mērķu pārskatīšanai, lai nebūtu tā, ka tie tiek mainīti ikreiz, kad netiek sasniegti.
Kādas vēl bija grūtības, definējot šos mērķus?
Vislielākā problēma bija datu trūkums. Mums vajadzēja reālus skaitļus, kurus var salīdzināt, saskaitīt un izvērtēt, un tā mums trūka.
Protams, par tādām harismātiskām sugām kā vilks, lūsis vai lasis, datu ir vairāk. Bet arī par tiem pārējiem, mazajiem un šķietami ne tik nozīmīgajiem vajag tikpat labu informāciju, kā par tiem lielajiem, skaistajiem.
Izklausās skaisti – harismātiskās sugas. Sugas ar personības starojumu?
Tā tās dēvē Eiropā, un harismu veido lielā saimnieciskā interese par tām. Šo dzīvnieku attēlus mēdz arī izmantot dažādos ģerboņos un emblēmās.
Vai mēs varam salīdzināt situāciju sugu aizsardzībā Latvijā un citās Eiropas valstīs?
Ziemeļu upespērlene, Normunds Kukars foto
Jā, un es pārsvarā ārpus šī projekta tieši nodarbojos ar dabas aizsardzības situācijas analīzi citās valstīs. Problēmas pastāv arī citās valstīs, un tās ir dažādas. Taču katra valsts cenšas teikt, cik tā ir unikāla, un tieši tajā ir grūti kaut ko izdarīt un grūti sargāt dabu, tāpēc tas būtu jādara kaut kur citur, kaimiņvalstī. Nevar gribēt visu uzreiz, bet soli pa solim lēnā garā jāmeklē risinājumus visām problēmām – lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un citur.
Kā dzīvē izskatījās darbs ar mērķu uzstādīšanu? Miljons failu datorā un miljons sapulču?
Tas bija darbs ar datoru. Nevar teikt, ka miljons sapulču, jo mēs to visu sākām kovida periodā. Daudz sanāksmju sākumā notika attālināti, un eksperti daudz strādāja individuāli, jo ir diezgan maz kopīga, ja vienam jāstrādā ar tauriņiem, bet otram ar lāčiem. Mēs šos mērķus uzstādījām sistemātiski visām sugām un biotopiem, tāpēc bija kopējās nostādnes, tomēr dažādo grupu bioloģija ir tik atšķirīga, ka katrs eksperts strādāja atsevišķi. Mēs to darījām trīs ar pusi gadus. Tāda veida mērķi ir diezgan jauns fenomens ne tikai Eiropas Savienībā, bet visā pasaulē, un mēs vēl tikai mācāmies to darīt.
Tagad mērķi sugu aizsardzībai ir noteikti. Bet kā notiks tālāk, kā tie tiks īstenoti ikdienā?
Es atkal varu paust tikai savu personīgo viedokli. Te atkal jānodala vietu un valsts līmeņa mērķus. Natura 2000 teritoriju jeb vietu līmeņa mērķiem ir vistiešākais un skaidrākais pielietojums, jo tiem būtu jābūt visos dabas aizsardzības plānos, bet to tur nav. Mūsu darbs pilnīgi loģiski iekļaujas sistēmā, jo šiem mērķiem jābūt par pamatu dabas aizsardzības pasākumu izvērtēšanai katru reizi, kad teritorijas dabas aizsardzības plāns tiek pārskatīts. Jo tad ir jāizvērtē, vai mērķis ir sasniegts vai nav. Ja sasniegts, tad darbības režīms ir pareizs, ja ne – jādomā, kā kaut ko mainīt. Un šis plāns palaikam tiek pārskatīts, kā atsauci izmantojot šos mērķus. Tur izpaužas arī tas, ko modernajā dabas aizsardzībā saprot ar adaptīvu vietu apsaimniekošanu, kad ik pēc laika atgriežas un plānu pārskata – vai viss notiek pareizajā virzienā? Tas ir pirmais un visskaidrākais pielietojums, un tā ļoti pietrūka līdzšinējos dabas aizsardzības plānos.
Vietu līmeņa mērķi lielā mērā summējas valsts līmeņa mērķos. Tomēr ārpus Natura 2000 tīkla vietu līmeņa mērķi netiek noteikti, bet aizsargājamās sugas ir gan Natura 2000 teritorijās, gan arī ārpus tām.
Valsts mērķu lielumi reizi sešos gados tiek obligāti pieprasīti, lai novērtētu kopējo stāvokli valstī un arī Eiropas Savienībā. Un gan lielākā mērogā, gan arī Latvijas mērogā tas var būt noderīgi, izstrādājot specifisku sugas vai biotopa aizsardzības plānu.
Es ceru, ka šie mērķi tiks nopietni izvērtēti un ņemti vērā, ka tiks saprasta to jēga, un tie netiks uztverti kā apgrūtinošs papildus pienākums. Es nesagaidu nenormālu sajūsmu no kolēģu vidus, bet ceru, ka vietu aizsardzības mērķiem būs centrālā vieta Natura 2000 teritoriju dabas aizsardzības plānos. Katrai sugai un katram biotopam tas būs rādītājs, pēc kura pateikt, vai viss kārtībā.
Vai, jūsuprāt, no šī projekta ir vēl kādi ieguvumi, ne tikai definētie mērķi? Un par ko ir gandarījums jums pašam?
Mēs veicām pamatīgu Natura 2000 datu bāzu revīziju, un sistemātiski tā tāda nebija veikta kopš iestāšanās Eiropas Savienībā brīža, tātad 20 gadus. Datu bāzē mēs atradām daudz problēmu, kādas mums bija ar sugu atpazīšanu un datu ievadīšanu. Projekta gaitā tika izstrādāts arī jaunas metodes, kā apstrādāt un salikt datus, lai pašiem ērtāk un vieglāk strādāt.
Mēs ar kolēģiem esam konstatējuši, ka, sākot šo darbu, daudziem dabas aizsardzības mērķi šķita kaut kas dīvains – kāpēc mums tie vajadzīgi, ja tik ilgi bez tiem iztikām? Tagad, trīs ar pusi gadus to lēnā garā skaidrojot, kaut kas ir izkustējies, vismaz profesionāļu aprindās, jo arī viņu atbalsts mums bija jāiekaro. Man ir gandarījums, jo es intuitīvi jūtu, ka šie mērķi ir vajadzīgi. Mēs, cilvēki, tādus nosakām daudzās dzīves sfērās. Kāpēc citur mums par mērķiem jautājumi nerodas, bet dabas aizsardzībā rodas?
Sila ķirzaka, Mārtiņš Kalniņš foto