Sandra Ikauniece: Mežu biotopu aizsardzības mērķi
Konsultē Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE-IP LatViaNature mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece.
Mēs mēdzam lepoties, ka Latvijā ir daudz mežu, taču meži var būt ļoti atšķirīgi. Kādi mums ir Eiropas nozīmes mežu biotopi jeb ekosistēmas?
Eiropas nozīmes biotopi ir visi bioloģiskajai daudzveidībai īpaši nozīmīgie vērtīgie meži. Latvija atrodas interesantā vietā – uz pārejas joslas starp ziemeļu skujkoku mežiem jeb boreālajiem mežiem un Dienvideiropas platlapju jeb nemorālajiem mežiem. Tāpēc mums ir gan boreālie, gan platlapju, gan pārejas meži, kuros abu zonu iezīmes ir sajaukušās.
Vieni no visvērtīgākajiem biotopiem ir vecie, dabiskie boreālie meži – tie var būt veci priežu, egļu, bērzu vai apšu meži, taču ir viens svarīgs nosacījums – tiem jābūt bioloģiski augstvērtīgiem. Tas nozīmē, ka tajos jābūt daudz dabiskam mežam raksturīgu struktūru, piemēram, vecu koku un kritalu jeb mežā gulošu, atmirušu koku. Līdzīgi stingras prasības pēc dabiskuma ir vecu, jauktu platlapju mežu biotopiem, taču tādi mums ir tikai nelielās platībās, jo vēsturiski lielākais platlapju reģions ir Zemgale, bet tur mežu palicis ļoti maz. Platlapji ir liepas, oši, kļavas, gobas, vīksnas, ozoli, un platlapju mežos var būt šo koku mistrojums. Tāpat vērtīgi biotopi ir citi: lakstaugiem bagāti egļu meži; ozolu meži vai ozoli kopā ar liepām vai skābaržiem, arī nogāžu un gravu platlapju meži, un tādi slapjie biotopi kā purvaini meži un staignāju meži. Arī aluviālie meži – tie ir periodiski pārplūstoši slapji meži upju un strautu ielejās vai palienēs. Ļoti rets biotops ir platlapju meži lielo upju ielejās. Pie vērtīgiem mežu biotopiem skaitām arī mežainās piejūras kāpas, iekšzemes kāpas jeb ķērpjiem bagātus priežu mežus uz iekšzemes kāpām; skujkoku mežus uz osiem jeb ledāju kušanas ūdeņu saskalotiem pauguriem un osveida reljefa formām; meža ganības un parkveida pļavas un ganības, un kadiķu audzes un virsājus.
Vai varam nosaukt tos mežus, kas ir lielāki retumi, ir apdraudētāki vai slēpj lielākas dabas bagātības?
Tie apdraudētākie ne vienmēr ir tie interesantākie. Ir biotopu veidi, kas mums ir reti, piemēram, ozolu meži ar skābaržiem Dienvidkurzemē – bet tepat blakus Lietuvā tādu ir daudz, un Eiropas kontekstā tas nav nekas ļoti īpašs.
Tajā pašā laikā Latvijas vecie, dabiskie boreālie meži gan slēpj milzīgas bagātības. Iedomājieties tādu mežu, piemēram, kaut kur Vidzemes austrumos – tajā ir vecas priedes, vecas egles, jaunākas egles, kāds vecs bērzs, milzīga apse ar piepēm, mazas egļu grupiņas, izgāzusies egle ar lielu sakņu kamolu, mazas kritaliņas, kas noaugušas ar sūnām. Ir tāda sūna kailā apaļlape, un mākoņainā dienā izskatās, ka šī sūna izstaro gaismu! Tad ir kāda liela kritala, uz kuras redzam mīkstas, koši rozā piepītes, bet apakša izskatās kā noziesta ar šokolādi – tur aug egļu cietpiepe. Kokiem ir dobumi, ir kāds nolauzts stumbenis, vecs satrupējis celms – tās ir dažādas struktūras, un katra no tām ir mājvieta daudzām sugām. Tāds mežs ir pilns ar dzīvību!
Īpašs biotops, mūsu sāpju bērns, kura aizsardzībai jāveido jaunas aizsargājamās dabas teritorijas, ir staignāju meži. Tas ir ļoti rets biotops Eiropas mērogā, taču šie meži ir ļoti skaisti un bagāti ar retām sūnu un ķērpju sugām. Tie pārsvarā ir melnalkšņu, bet var būt arī bērzu meži, kas periodiski applūst. Mums tie vairāk atrodami Latvijas Austrumos un Sēlijā, taču ir ļoti fragmentēti, un pie tā vainīga meliorācija. Latvijā to aizsardzība ir nepietiekama, jo izrādījās, ka lielākā daļa šo mežu palikusi ārpus Natura 2000 aizsargājamām teritorijām. Lai tiem veidotu jaunas aizsargājamās teritorijas, tās vispirms tika atlasītas uz kartes, bet pēc tam braucām pārbaudīt dabā. Un tad nereti izrādījās, ka mežs un melnalkšņi tur ir, bet pēc nosusināšanas pazudis slapjums jeb mainījies hidroloģiskais režīms un pazudušas mitrajam mežam raksturīgās sugas, un rezultātā tas vairs nav tas mežs, ko meklējam.
Vai ir vēl kādas mežu biotopu pērles, kas jāpiemin? Varbūt osu meži jeb meži uz ledāju kušanas ūdeņu veidotajām osu grēdām?
Tie ir pērles, bet ir ļoti aizauguši un mainījušies, var teikt – degradējušies. Ir vairākas mežu ekosistēmas, kurām vajadzīga apsaimniekošana, lai uzturētu to vērtības. Mežainās piejūras kāpas, kurām jābūt skrajām, savulaik tika biezi apstādītas ar priedēm, tāpēc tagad tiek īstenoti vairāki projekti, lai tās retinātu. Tāpat arī ķērpjiem bagātiem priežu mežiem uz iekšzemes kāpām vajadzīga retināšana un audzes struktūras dažādošana. Līdzīgi ir osu mežiem, kur uz osu auglīgajām grants augsnēm labprāt aug egles, kas pārējo zemsedzi noēno un nobirdina ar skujām. Tas augsni padara auglīgāku , sāk augt citi augi un mēs pazaudējam tās sugas, kas agrāk bijušas saistītas ar šo gaišo priežu mežu. Vēsturiski sausie meži arī daudz vairāk deguši, un ugunsgrēkā nereti nodeg krūmu stāvs un lakstaugi, bet koki paliek, mežs veidojas atvērts un gaišs, un tur var iesēties vietai raksturīgie augi.
No malas šķiet, ka mežu ugunsgrēki ir liela nelaime, bet patiesībā tie mežiem ik palaikam ir vajadzīgi?
Dabā tā ir bijusi dabiska cikla sastāvdaļa. Tas nav tikai Latvijas stāsts, bet attiecas uz visu Eiropu – uguns apsardzība mums ir augstā līmenī, tāpēc mežu ugunsgrēki notiek mazās platībās un reti. Taču iepriekšējos 1700 gados tie izcēlās regulāri, un sugas un meži tam bija pielāgojušies. Bet pēdējos simts gadus šādi ugunsgrēki vairs nenotiek. Tāpēc jāsāk domāt, kā mākslīgi imitēt dabiskos procesus. Skandināvijā jau regulāri tiek veikta kontrolēta mežu zemsedzes dedzināšana ar skrejuguni, tas ir izplatīts apsaimniekošanas pasākums. Arī Latvijā tam ir izstrādāts protokols un ir bijuši pāris veiksmīgi kontrolētas meža zemsedzes dedzināšanas mēģinājumi, vienkārši jāturpina to darīt.
Kas kopumā ir lielākie apdraudējumi bioloģiski vērtīgajiem mežiem Latvijā?
Es gribētu nodalīt apdraudējumus aizsargājamās teritorijās un ārpus tām. Mēs tradicionāli uztraucamies par to, kas notiek ārpus aizsargājamām teritorijām, jo domājam, ka aizsargājamās teritorijās viss ir kārtībā. Tā tas nav. Ir ļoti daudz ko darīt tieši aizsargājamās teritorijās, jo arī aizsargājamās teritorijās ir atļauta mežu ciršana. Izņemot dažus mežu biotopus, kuriem apsaimniekošana vajadzīga, pārējiem bioloģiski vērtīgajiem mežiem ciršana ir sliktākais, kas var notikt! Es pat nerunāju par kailcirti! Skaidrs, ka tā visu iznīcina uzreiz – nocērt un biotopa nav, jo koku nav. Kailcirtes atļautas reti kurā aizsargājamā teritorijā, tomēr ainavu apvidos tās neaizliedz. Bet daudzās aizsargājamās teritorijās ir atļautas izlases un sanitārās cirtes, kas biotopam nodara lielu ļaunumu.
Kā tas iespējams? Kā var aizsargāt mežus, ja atļauta to ciršana?
Tas iespējams tāpēc, ka 2004. gadā mēs pievienojāmies Eiropas Natura 2000 tīklam ar mūsu toreizējo aizsargājamo teritoriju tīklu, kurā bija ļoti dažādas teritorijas – dabas rezervāti, dabas parki, dabas liegumi, ainavu apvidi – un mūsu tālaika likumiem. Un tie aizsargājamās teritorijās atļauj daudz ko darīt. Dabas parkos – ja vien tā nav kāda konkrētā dabas parka zona, kur patiešām neko nedrīkst – kopumā drīkst veikt izlases, sanitārās un kopšanas cirtes. Bet izlases cirte un sanitārā cirte iznīcina vecu un dabisku mežu biotopu.
Izlases cirtē tiek izcirsta daļa koku, un parasti tie ir mežaudzes lielākie un vecākie koki, kas svarīgi bioloģiskajai daudzveidībai. Pie reizes bieži tiek izvāktas arī kritalas un nokaltušie koki. Savukārt sanitārā cirte paredzēta kalstošo vai vēja aizlauzto koku izciršanai, bet bieži vien arī tie ir svarīgi bioloģiskās daudzveidības elementi. Turklāt sanitāro cirti var veikt gan izlases veidā, gan vienlaidus – nocērtot visu mežaudzi, līdzīgi kā kailcirtē. Un, ja vien nav kādu īpašu noteikumu, ar to būtībā oficiāli atļauts iznīcināt biotopus aizsargājamās teritorijās. Tas mazliet izklausās pēc spēlēšanās ar vārdiem, kas apzīmē koku izciršanu, bet likuma izpratnē viss ir kārtībā.
Cilvēkiem ir pārsteigums – kā tad tā, kāpēc mums ir tik slikts stāvoklis ar biotopiem aizsargājamās teritorijās?! Atbilde – tāpēc, ka mums ir daudzas aizsargājamās teritorijas, kuras patiesībā ir tukšas no bioloģiski vērtīgiem mežiem! Tur šo biotopu gandrīz vairs nav! Un tas atklājās Dabas skaitīšanas laikā, kad šos biotopus sāka skatīties dabā.
Piemēram, Abavas ielejā pēc Mežu valsts reģistra datiem rādās simt sešdesmit gadus vecas priežu audzes. Liekas – re, kur ir vecie meži! Bet tur to nav! Šie biotopi, vecie boreālie meži, tur bija pirms 15 gadiem! Pēc tam veikta izlases cirte, kas oficiāli ir atļauta, un biotopa vairs nav. Viss. Tie ir iznīcināti.
Ventas ielejā – jā , tur ir simt piecdesmitgadīgs priežu mežs. Bet biotopa tur vairs nav. Ir izvāktas visas kritalas, audze ir izretināta, tagad tur aug vecas priedes, bet tas arī viss. Nav vairs nekā no tā, kas svarīgs sugām, kuras tur varētu dzīvot.
Par to nerunā, tā ir ļoti neērta un politiski pašnāvnieciska tēma – jo vajag mainīt Ministru kabineta noteikumus, kas regulē apsaimniekošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Bet tas mūs novedis tur, ka esam spiesti ārpus aizsargājamām teritorijām meklēt šo biotopu kripatiņas, lai veidotu jaunas aizsargājamās teritorijas.
Bet, ja likumi nemainīsies, tad arī tas ir strupceļš?
Jā, pašreiz tiek veidoti dabas liegumi, kur kailcirte un izlases cirte aizliegta, taču sanitārā (gan izlases, gan vienlaidus) cirte ir atļauta. Un arī sanitārā cirte var visu sabojāt! Ja nemainās likumi, situācija ilgtermiņā nekļūs labāka ar to, ka izveidosim jaunas aizsargājamās teritorijas.
Ja, piemēram, dabas parkā pašlaik kaut kur boreālais mežs ir iznīcināts, tad vērts zināt tos nogabalus, kas tuvāko 30 gadu laikā varētu kļūt par šiem biotopiem. Tas visās aizsargājamās dabas teritorijās ir izdarīts LIFE projekta LatViaNature ietvaros. Taču arī tur jādomā par risinājumiem. Neviens normatīvais akts neliedz jau rīt izņemt ciršanas atļauju un sākt cirst šajos potenciāli iespējamos nākotnes biotopos.
Cik daudz ļaunuma nodarīja astoņzobu egļu mizgrauzis, par kuru tik plaši runājām?
No ekonomiskā viedokļa – nezinu. Bet no ekoloģiskā – nekādu problēmu! Tas ir viens no dabiskajiem traucējumiem. Mizgrauzis rada mirušo koksni un bioloģiski vērtīgā mežā tas ir labi! Jo šādas koksnes vairāk, jo vairāk iespēju dažādiem organismiem tur dzīvot. Egļu meži tāpēc nepazudīs, tie var pazust tikai tad, ja klimats kļūs siltāks un eglei nepiemērotāks.
Jā, tagad pieaugušās egles pēc mizgrauža darbošanās nokaltīs un ar laiku nogāzīsies. Bet sausajā kokā var dzīvot bezmugurkaulnieki, putniem tas ir restorāns, tur aug sēnes – tā ir brīnišķīga māja! Kad koks nolūzīs, tā atkal būs māja sēnēm, gļotsēnēm, bezmugurkaulniekiem. Un mazās eglītes jau aug! Mežs tur ir un būs. Tikai cilvēkam liekas, ka visam jānotiek ātri un uzreiz, un jāizskatās sakopti kā parkā. Klimata pārmaiņas, protams, notiek, un ir sugas, ko zaudējam.
Kas, piemēram, notiek ar ošiem un ozoliem, kuriem izplatās slimības, vai tos mēs zaudējam?
Oši mums iet bojā, un arī gobas kalst. Ozoliem nav tik traki, tie atjaunojas. Koki vairāk slimo tajās vietās, kur vides apstākļi ir traucēti – piemēram, nosusinātas augsnes. Arī mizgrauzis parasti ietekmē tad, kad koks jau vairs nav bijis īsti vesels. Stabilākas sistēmas ir tur, kur ir jaukti meži. Tur, kur ir tīraudzes, koki parasti slimo vairāk.
Kā īsti jūs aprēķinājāt šos jaunos dabas aizsardzības mērķus?
Mērķus aizsargājamo Natura 2000 līmenī noteicām, skatoties katru konkrēto teritoriju. Līdz šim, veidojot dabas aizsardzības plānus aizsargājamām teritorijām, kā mērķis bieži bija noteikts saglabāt biotopa pašreizējo platību. Taču netika domāts par to, ka vajag uzlabot tā kvalitāti. Un mērķis nekad netika skatīts no tāda viedokļa, ka kādai teritorijai, iespējams, ir lielāks potenciāls nākotnē.
Šoreiz mēs vērtējām katras teritorijas potenciālu. Piemēram, Katlešu meži ir mazs dabas liegums Alūksnes novadā Liepnas pagastā, kur atrodas 43 hektāri boreālo mežu. Bet kas ir pārējā daļā? Tur aug jaunaudzes, zaļo vidēja vecuma meži, bet vēl ir 14 hektāri tādu audžu, kuras tuvāko 20 vai 30 gadu laikā varētu kļūt par boreālā meža biotopu, ja vien tās atstātu mierā un neizcirstu. Un tad tur būtu nevis 43, bet 58 hektāri veco, boreālo mežu. Šis tad ir teritorijas mērķis.
Pirmais solis bija, skatoties dažādas kartes, saprast katras teritorijas potenciālu. Tad katrai teritorijai tika noteikts platības mērķis un arī kvalitātes mērķis, ko rēķināja ar speciālu algoritmu.
Kad bijām skaidrībā par aizsargājamām teritorijām, tad tika rēķināti valsts līmeņa aizsardzības mērķi katram aizsargājamā meža biotopa veidam kopumā. Tur likām kopā informāciju no Dabas skaitīšanas un citiem datiem.
Mežiem mērķa platības noteikšanai tika izmantota GAP jeb trūkumu analīze*, kas balstīta uz pašreiz zināmajiem datiem un modelēšanu.
Analīze parādīja, ka mērķa platība visiem meža biotopiem Latvijā ir lielāka par pašreizējām biotopu platībām un daudz lielāka par tām platībām, kas pašlaik fiksētas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Mēs zinām apdraudējumus, ir noteikti mērķi – ko ar to tālāk var iesākt?
Tagad sācies nākamais posms – visiem šiem biotopiem tiek izstrādāti aizsardzības plāni. Tajos lielās līnijās būs pateikts – kur darīt, ko darīt, un cik daudz katrā biotopā darīt. Mežiem lielākoties svarīga ir neiejaukšanās, taču, piemēram, purvainiem mežiem tā varētu būt hidroloģiskā režīma atjaunošana. Būs arī priekšlikumi par normatīvajiem aktiem, kurus vajadzētu grozīt.
Kas, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums no tā, ka tika noteikti šie mērķi?
Tas bija ļoti svarīgi, jo mēs ieguvām atskaites punktu un datus, ar kuriem varam virzīties tālāk. Līdz šim trūka datu! Katrai teritorijai tika noteikti mērķi un tas ir milzīgs ieguvums! Šajā procesā arī tika kārtota visa datu sistēma un pārskatīti un precizēti visi dati, gan tie, kas ievietoti dabas datu sistēmā Ozols, gan arī Eiropas Komisijas datu sistēmām. Tas bija ļoti vērtīgs darbs. Ja ir labi dati, tad daudz vieglāk ar to kaut ko iesākt, jo šie ķieģelīši ir saprotami.
Mērķu noteikšanas procesā ļoti precīzi aprakstījām, ko darām, no kurienes ņemam datus, kāpēc tādus datus, kāpēc tādi secinājumi. Viss tika ļoti zinātniski pamatots. Latvijas mērogā izdarīts ļoti nozīmīgs darbs, jo pirmo reizi viss paveikts tik skaidri, precīzi un ar konkrētām metodēm.
Ja tiek aizsargāti bioloģiski vērtīgo mežu biotopi, tās ir rūpes arī par tām sugām, kas dzīvo šajos vecajos mežos. Jo mērķis jau nav saglabāt biotopu kā tādu. Jebkurš biotops ir mājvieta ļoti daudzām sugām, un patiesībā mērķis ir saglabāt mājvietas – dzīvotnes sugām, kuras atkarīgas no šiem biotopiem. Tikai vieglāk pateikt, ka mums jāsaglabā 20 hektāri boreālo mežu, nevis – tik un tik tādu kukaiņu un tādu putnu, tik atradnes tādu orhideju, 5 kvadrātmetri tādu sūnu… Jāsaglabā māja, lai tajā var dzīvot. Tas ir galvenais mērķis.