Valdis Pilāts: Zīdītāju aizsardzības mērķi
Konsultē Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE-IP LatViaNature projektā iesaistītais zīdītājdzīvnieku sugu eksperts Valdis Pilāts
Nacionālajā enciklopēdijā minēts, ka Latvijā pašlaik uzskaitītas 69 zīdītājdzīvnieku sugas. Projekta laikā aizsardzības mērķi tika sagatavoti 26 zīdītāju sugām, taču ne visas tās atbilst arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauto sugu sarakstam. Kāpēc mērķus noteica tieši šīm?
Izvērtētas tika trīspadsmit sikspārņu sugas, baltais zaķis, bebrs, ūdrs, pelēkais ronis, pogainais ronis, mazais susuris, meža susuris un lielā sicista, sesks, meža cauna, lūsis, vilks un lācis. Tajā skaitā ir gan Latvijā ļoti retas, gan parastas sugas – tās visas iekļautas Eiropas Biotopu direktīvas pielikumos, un, tā kā mēs esam Eiropas Savienībā, mums par tām reizi sešos gados jāsniedz detalizēta atskaite, norādot katrai sugai arī tās aizsardzības mērķi.
Lielāko daļu no saraksta sastāda sikspārņi, un tam ir loģisks pamatojums – nav jēgas aizsargāt vienu sikspārņu sugu, bet citas neaizsargāt, jo kā mēs tās atpazīsim? Lai gan es pats esmu zvēru eksperts, taču ikdienā ar sikspārņiem nestrādāju, tāpēc pat es varu atpazīt tikai pāris to sugas.
Un kuri no mūsu aizsargājamiem dzīvniekiem pašlaik ir visapdraudētākie?
Jāatceras, ka dzīvnieki dabā nepazīst valstu robežas un nepazīst aizsargājamo teritoriju robežas. Īpaši jau jūras zīdītāji, kā roņi un cūkdelfīni – vienu dienu viņi ir Latvijā, citu jau Igaunijā vai Somijā. Skaidrs, ka pašlaik visretākais zīdītājdzīvnieks Latvijā ir cūkdelfīns. Taču šajā projektā tas netika iekļauts, jo visticamāk, ka Latvijas teritoriālajos ūdeņos iepeld tikai atsevišķi īpatņi, un te nav to populācijas, kurai varētu noteikt aizsardzības mērķi.
Visai rets dzīvnieks ir pogainais ronis, bet igauņu pētījumi rāda, ka tā dzīvesveids ir apmēram tāds – guļamistaba ir Igaunijā, ēdamistaba Latvijā. Un, cik daudz šo roņu atpeld pie mums baroties, to neviens nezina.
Taču cūkdelfīnu agrāk, un pat salīdzinoši nesenā pagātnē, pie mums ir bijis daudz vairāk?
Jā, un tas man pašam bija pārsteigums. Jāpateicas portālam periodika.lv, kur var izlasīt vecās avīzes, un dāņu pētniekam un jūras zīdītāju ekspertam Karlam Kinzem, kurš mani pamudināja tur ieskatīties. Sev par brīnumu atradu informāciju, ka trīsdesmitajos gados Liepājā bijusi fabrika, kas pārstrādāja roņu un cūkdelfīnu taukus.
Cik tad bieži pie Latvijas krastiem katru gadu tiek pamanīti tādi cūkdelfīni vai pogainie roņi?
Es domāju, ka cūkdelfīni netiek pamanīti vai par to pamanīšanu nestāsta. Pēdējo reizi tie Latvijas piekrastē ir noķerti zvejas ierīcēs divtūkstošo gadu sākumā. Drīz pēc tam Eiropas mērogā tika ieviesti ierobežojumi atsevišķu zvejas ierīču lietošanai, un pēc tam zvejnieki esot teikuši, ka vairs nekad mūžā neziņos par delfīniem.
Aptuveni pirms desmit gadiem Baltijas jūras mērogā tika īstenots projekts, kura laikā ūdenī ievietoja speciālus ultraskaņas mikrofonus. Tie uztvēra dažādas skaņas, bet pēc tam datoros tika atfiltrētas tās, kādas izdod cūkdelfīni. Pēc tam bija publikācija, un tajā varēja lasīt, ka Rīgas jūras līcī tie konstatēti netika, bet Latvijas rietumu piekrastē vasaras periodā vidēji iepeld divi, bet ziemas periodā deviņi īpatņi.
Pogainais ronis
Un pogainie roņi?
Pogaino roņu dzīve notiek divās dažādās vidēs. Kad dzimst mazuļi, pogainajiem roņiem vajadzīgs ciets pamats, un tas ir ledus. Turklāt tiem vajadzīgs ciets un stabils ledus, uz kura ir tā saucamie torosi jeb salauzīti ledus gabali, starp kuriem veidojas tukšumi, jo pogaino roņu mammas savus mazuļus cenšas dzemdēt alās vai tukšumos starp ledus gabaliem. Latvijā tādi apstākļi veidojas ļoti reti.
Savukārt bezledus sezonā, sevišķi pavasarī, kad roņi maina apmatojumu, viņiem svarīgi gulšņāt ārpus ūdens, galvenokārt uz piekrastes akmeņiem. Latvijā tādi piekrastes akmeņi ir, tāpēc paretam kādu pogaino roni te redz, tomēr viņi te nejūtas droši, jo piekraste ir pilna ar atpūtniekiem. Labākas atpūtas vietas roņiem ir igauņu arhipelāgā. Taču, kad igauņu pētnieki roņiem pielīmēja satelītraidītājus, kļuva redzams, ka viņi pagulšņā Igaunijā, bet pēc tam peld pa visu Rīgas jūras līci. Taču cilvēki no krasta jau viņus tāpat neredz!
Ko mēs varam darīt, lai šīs divas retās sugas aizsargātu?
Sarežģītāk ir ar pogaino roni, jo viņu skaits samazinās, un ir teorija, ka tas galvenokārt notiek klimata izmaiņu dēļ. Ledus apstākļi pasliktinās, ledus katru gadu ir arvien mazāk un tas ir neizturīgāks. Pieaug roņu mazuļu mirstība. Arī attiecībā uz cūkdelfīnu mēs Latvijā neko daudz darīt nevaram. Dati rāda, ka visā Baltijas jūrā palikuši tikai kādi 500 – 600 cūkdelfīni, un pie mums atpeld tikai daži no viņiem. Es gribētu domāt, ka nav vairs bijis tādu gadījumu, kad tie būtu gājuši bojā zvejas ierīcēs, jo tās cūkdelfīnus apdraud visvairāk. Jācer, ka izdosies uzlabot populācijas stāvokli Baltijas jūrā kopumā.
Mūsu Sarkanajā grāmatā ierakstīta arī lidvāvere, skaists dzīvnieciņš, kas iekļauts arī Eiropas Biotopu direktīvas pielikumos. Daudzi šaubās, vai tāda Latvijā vispār vēl sastopama. Kā tad īsti ir?
Mans viedoklis, ka tās pie mums tiešām vairs nav un šeit tā ir izmirusi suga. Taču zvērus saskaitīt dabā nav iespējams, īpaši retos ar slēpto dzīvesveidu. Tāpēc to, cik lidvāveru pie mums ir bijis kādreiz agrāk, mēs nekad neuzzināsim. Par to, ka tās ir bijušas, es nešaubos, jo tās senāk ir pat medītas un ir pietiekami daudz liecību par tām. Bet jau vairāk nekā pirms simts gadiem tā laika pētnieki, galvenokārt baltvācu naturālisti, rakstīja, ka lidvāveru skaits ir gājis mazumā un tās ir reta suga. Arī šajā projektā pie aizsardzības mērķiem suga nav iekļauta, jo metodika neparedz vērtēt izmirušas sugas. Taču dabā notiek visādi brīnumi un tās var pēkšņi atkal uzrasties, jo lidvāveres joprojām dzīvo gan Igaunijā, gan Pleskavas apgabalā, lai arī ne mūsu robežas tiešā tuvumā.
Ir trīs zīdītājdzīvnieku sugas , kas pēdējos gadus desmitos Latvijā jāieraksta izmirušo skaitā – tie ir lidvāvere, dārza susuris un Eiropas ūdele.
Liekas savādi, ka aizsardzības mērķu sarakstā ir arī mūsu bieži redzamais lielais koku grauzējs bebrs?
Bebrs ir suga, kas iekļauta Biotopu direktīvā, tāpēc tā aizsardzība ir jāizvērtē. Taču Latvijā to atļauts medīt.
Tomēr mums ir arī retākas sugas, kuras tik un tā atļauts medīt?
Pēdējos gados ir liela šķēpu laušana par vilku un lūsi un šo sugu aizsardzību. Vēl pirms pāris gadiem drīkstēja medīt arī lūšus, taču kopš 2021.gada tos medīt vairs nav atļauts. Tāpēc par tā aizsardzību vairs nebūtu daudz jāuztraucas. Savukārt vilkus to medību sezonas laikā medīt drīkst, taču vilku skaits ir pietiekams. Lauksaimnieki teiks, ka vilku ir par daudz, vilku draugi teiks, ka vilkus vispār nedrīkst medīt, bet mans kā zvēru eksperta viedoklis ir, ka šobrīd situācija ar vilku daudzumu un sugas aizsardzību ir ļoti apmierinoša.
Cik viegli vai grūti bija noteikt saskaitāmos aizsardzības mērķus zīdītāju sugām? Kas bija apgrūtinājumi, bet kas varbūt palīdzēja to izdarīt?
Lielākais apgrūtinājums bija datu trūkums par daudzām sugām – tad bija jālauza galva, kā iziet no situācijas, kā novērtēt iespējamo populācijas lielumu un to, vai dabā notikušas kādas izmaiņas? It īpaši jau lielās zvēru sugas nepazīst robežas un daudzām sugām dzīves teritorija ir lielāka, nekā kāda aizsargājamā dabas teritorija. Bija divi galvenie datu avoti – lielai daļai sugu tiek veikts monitorings, bet otrs datu avots ir valstu ziņojumi pēc biotopu direktīvas prasības. Mans uzdevums bija izvērtēt, cik šie skaitļi ir ticami, vai uz tiem var balstīties, vai vajadzīgas korekcijas.
Vilkiem un lūšiem tika veikta aizsardzības stāvokļa modelēšana. Ir daudz dažādu viedokļu par šo dzīvnieku skaitu, tāpēc pētnieki modelējot izmantoja ticamāko populācijas lielumu un izvērtēja – vai ar šādu dzīvnieku daudzumu sugas nākotne Latvijā ir apdraudēta? Balstoties uz dažādiem apsvērumiem, tika pieņemts, ka mums ir 600 vilki un 800 lūši. Modelēšana parādīja, ka šajā situācijā ar šīm sugām viss kārtībā, un nākotnē briesmas nedraud.
Savukārt lāčiem mērķi noteikti pat mazāki, nekā tagadējais lāču skaits. Kā tā?
Lāču gadījumā šis mērķis noteikti pēc laika būs jāpārskata. Lācis ir izņēmuma gadījums.
Kādreiz bija uzskaitīts, ka Latvijā ir 5 līdz 15 lāči. Taču tie bija jaunie dzīvnieki, un dabā ierasts, ka jaunie dzīvnieki meklē jaunas dzīves vietas. Tie 5 vai 10 lāči atnāca, pastaigāja un aizgāja atpakaļ uz Igauniju vai Krieviju, tāpēc tos ļoti nosacīti varēja saukt par Latvijas lāčiem. Taču mūsu izmantotā metodika balstās uz skaita vērtējumiem vēsturē. Pirmais reālais atskaites punkts ir apmēram 1990. gads, kad mainījās politiskā un līdz ar to arī saimnieciskā situācija. Otrs atskaites brīdis ir 2004. gads, kad Latvija oficiāli iestājās Eiropas Savienībā, un mums kļuva saistoša Biotopu direktīva. Un trešais atskaites punkts ir mūsu iepriekšējais, 2019. gada valsts ziņojums Eiropas Komisijai par aizsargājamo sugu stāvokli. Populācijas lielumi tiek vērtēti šajos trijos laikos. Taču tad vēl Latvijā nebija pa īstam sācies lāču populācijas pieaugums, un, ievadot datus par šiem laika brīžiem, dators bezkaislīgi aprēķināja, ka lāčiem mērķa lielums Latvijā ir septiņi īpatņi. Tas ir diezgan formāls lielums, jo jau šobrīd to varētu būt vairāk nekā simts!
Mans uzskats, ka metodika ir jāpapildina, lai mēs saprastu, kā rīkoties tādos neparastos apstākļos.
Vai ir arī kāds vienkāršs piemērs, pēc kura saprast, kā tika noteikti mērķi?
Jā, baltajam zaķim situācija bija vienkārša, jo tā ir medījamā suga. Valsts mežu dienests ir atbildīgs par šīs sugas monitoringu, un dati par šo dzīvnieku skaitu ir ievākti. Ja ņemam šos trīs laika sprīžus, par balto zaķu skaitu ir dati, sākot no 1984. gada. Līdz 1990. gadam to skaits ir salīdzinoši stabils, pēc tam tas ir pieaudzis, un 2004. gadā jau sasniedzis 14 000 balto zaķu. Pēc 2004.gada sācies skaita kritums, bet tad tas atkal stabilizējies, un to ir ap 10 000. Mērķa vērtība, kas jāsasniedz, lai sugu saglabātu, ir apmēram par tūkstoti dzīvnieku lielāka, nekā tagadējais skaits.
Vai aizsargājamo sarakstā var nonākt arī tās zīdītāju sugas, kas te ierodas klimata pārmaiņu iespaidā? Piemēram, zeltainais šakālis?
Tā ir suga, kas jau ir Biotopu direktīvas pielikumos, tāpēc tā automātiski pāriet uz mūsu aizsargājamo dzīvnieku sarakstiem. Pašreizējā aizsardzības mērķu sarakstā šakāļa nebija, bet likumi mainās un es prognozēju, ka jaunajā sarakstā tas būs iekļauts.
Ir dzīvnieki, kas iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā, bet Eiropas Biotopu direktīvas pielikumā to nav. Kāpēc tā? Piemēram, brūnkrūtainais ezis.
Šī LatViaNature projekta ietvaros tas netika vērtēts. Jo brūnkrūtainais ezis nav Eiropas nozīmes aizsargājamā suga un nav iekļauts Biotopu direktīvā. Taču daudzas no sugām iekļautas un to aizsardzība tiek vērtēta citos projektos.
Ūdrs, Andris Soms foto
Kas kopumā Latvijā šīs aizsargājamās sugas apdraud visvairāk un traucē tām mierīgi dzīvot?
Visticamāk, tā ir mežsaimnieciskā darbība, taču viens un tas pats process vienas sugas var ietekmēt nelabvēlīgi, bet citas labvēlīgi. Iespējams, ka lielākā daļa zvēru ekspertu man nepiekritīs, bet ir versija, ka pieminēto lāču savairošanos intensīvā mežsaimnieciskā darbība ir pat veicinājusi. Jo pienāk ziņojumi par to, kur atrastas lāču migas, un daudzas no tām atrodas tieši egļu jaunaudzēs, kur viegli paslēpties. Par mežistrādes nelabvēlīgo ietekmi norāda sikspārņu pētnieki, jo daudzas sikspārņu sugas saistītas ar mežiem, un tām vajadzīgi dobumaini koki, taču mūsu mežos tādu paliek arvien mazāk. Bet, piemēram, vienai no retākajām sikspārņu sugām, platausainajam sikspārnim, nepieciešami jau nokaltuši koki, kuriem lobās nost miza. Tas ir tāpēc, ka dienas slēptuves, kur tie pavada dienu, šiem sikspārņiem atrodas zem atlobījušās mizas. Ja tādu koku mežā nav, šim sikspārnim nav, kur tverties.
Pirms iesaistīšanās šajā projektā es nodarbojos ar susuru monitoringu, un arī tur mūsu dati liecināja, ka ir vismaz īslaicīga nelabvēlīga ietekme no mežsaimnieciskās darbības. Arī susuri dzīvo tikai mežā, un, ja mežu nocērt, tam vairs nav, kur likties. Izcirtums susurim ir tuksnesis. Bieži vien pietiek izcirst tikai krūmus un veikt kopšanas cirti – mežs paliek, bet tas vairs nav piemērots sugai.
Kādi, jūsuprāt, ir ieguvumi no tā, ka tika uzstādīti šie saskaitāmie mērķi?
Tiem, kas saistīti ar dabas aizsardzību, tas ir kā atskaites punkts. Ja mērķis noteikts lielāks, nekā pašreizējais populācijas lielums, tad tas jāsasniedz līdz 2040. gadam. Ja mērķis vienāds ar pašreizējo lielumu vai mazāks, tad pa brīdim jāpaskatās, vai dzīvnieku skaits nesāk samazināties.
Jāatzīst, ka Latvijā tikai dažām aizsargājamo zīdītājdzīvnieku sugām tiek novērota skaita samazināšanās, bet vairumam klājas salīdzinoši labi.