Dainis Ozols: Alu un atsegumu biotopu aizsardzības mērķi
Konsultē Dabas aizsardzības pārvaldes projektam LIFE-IP LatViaNature piesaistītais alu un atsegumu eksperts Dainis Ozols
Alas un atsegumi ir populāri tūrisma objekti, taču kā ekosistēmas tie cilvēkam no malas bieži vien ir pilnīgi nezināmi. Kādi īsti ir šie biotopi?
Pēc biotopu veida te iekļaujas smilšakmens atsegumi, karbonātisku pamatiežu atsegumi, alas un zināmā mērā arī karsta kritenes. Atsegumi ir vietas, kur ģeoloģija sastopas ar dienasgaismu – parasti tās ir vertikālas vai ieslīpas sienas. Daļa no tiem ir smilšakmens atsegumi – tas ir iezis, kas sastāv no savā starpā sacementētiem smilšu graudiņiem – kā Skaņais kalns Mazsalacā, Ērgļu klintis pie Cēsīm un milzīgs skaits mazāku atsegumu. Mēs varam lepoties ar to, ka Latvijā ir visā Eiropā krāšņākie smilšakmens atsegumi!
Otra daļa ir karbonātisko pamatiežu atsegumi. Šie ieži sastāv no karbonāta sastāvu minerāliem, un Latvijā izplatītākais ir dolomīts, bet bieži sastopams ir arī kaļķakmens un merģelis, kam raksturīgs liels māla piejaukums. Te var minēt Doles salas dolomīta atsegumus, Randātu klintis pie Gaujas, Daugavu un Daugavas kanjonu pie Pļaviņām.
Savukārt alas ir pazemes tukšumi, kurus par alām uzskata tad, ja tajās var ielīst cilvēks, un alas garums ir vismaz 3 metri. (Un alas dziļumam jeb garumam jābūt lielākam vai vienādam ar ieejas platumu, citādi tā būs vienkārši pārkare).
Latvijas alu klasika droši vien ir Siguldas Gūtmaņala?
Gūtmaņala, Liepas Ellīte, Kalējala, vairākas Velnalas … Latvijā atrodas arī garākās zināmās smilšakmens alas mums tuvākajā apkārtnē Baltijā un, iespējams, arī plašākā teritorijā – tās ir vairāk nekā 300 metrus garās Dauģēnu alas pie Mazsalacas. Tradicionāli alas veidojas karbonātiežos, bet Latvija ir īpaša ar devona smilšakmeņu slāņiem.
Vai Dauģēnu alas ir tās pašas noslēpumainās X alas, kuru atrašanās vieta agrāk tika rūpīgi slēpta?
Kad deviņdesmito gadu sākumā tās atklāja, šīs alas netika popularizētas, lai cilvēki tur nelīstu un nepostītu. Pašlaik šis drauds ir mazinājies, jo vairs nav tik sakāpināta cilvēku interese, turklāt lielākajai alai iebrukusi ieejas zāle, kas bija visiespaidīgākā. Dauģēnu alas – tur blakus atrodas divas alas – interesantas galvenokārt no ģeoloģijas viedokļa, taču to ieejas daļā ir arī sikspārņu nakšņošanas vietas.
Smilšakmens atsegums, Padures klintis pie Ventas
Kāpēc jūs saistībā ar šo projektu nepievērsāties karsta kritenēm? Karsta procesi, kuru rezultātā veidojas pazemes tukšumi un bedres, taču ir interesanti!
Latvijā šis biotopu veids ir iekļauts aizsargājamo sarakstos, un lielākās kritenes ir uzkartētas jeb nomērītas un iezīmētas kartē. Tomēr karsta kritenes ir ģeoloģiski veidojumi, kuros, vismaz Latvijā, no dzīvās dabas viedokļa nav nekā īpaša. Kritenes veidojas, kad izskalojoties šķīst un iebrūk pazemes ģipšakmens ieži, veidojot bedres. Taču tajās mēs neatradīsim kādu īpatnu faunu vai floru, kas būtu atšķirīga no augu valsts jebkurā blakus grāvī vai nogāzē. Tā vienkārši būs bedre, kas aizaugusi ar mitrumu mīlošiem augiem.
Un kuri no šiem biotopiem tika iekļauti dabas aizsardzības mērķu projektā?
Iekļauti tika visi vairāk nekā 3000 alu un atsegumu biotopi, bet sīkāk bija jāpievēršas tiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, kas atrodas Natura 2000 teritorijās. Katrai teritorijai bija jāizvērtē pašreizējā situācija, jānosaka tās mērķa platības un jāsaprot, kas darāms, lai nonāktu pie vēlamā rezultāta.
Kādi ir lielākie dzīvās dabas retumi, kurus slēpj alu un atsegumu biotopi?
Gandrīz jebkurš atsegums ir atšķirīgs no apkārtējās vides, un dzīvība uz tā ir atšķirīga, reta un aizsargājama. Ļoti īpaša ir visa Gaujas senleja ar pietekām un gravām jeb Gaujava – tur atrodas vismaz divas trešdaļas visu Latvijas atsegumu un alu. Tur ir liels skaits dažāda izmēra atsegumu, tāpēc tiem ir laba konektivitāte – tātad, ja tur ir kāda retā suga, tā var pārvietoties uz citiem atsegumiem. Rezultātā gadu simtos un tūkstošos tur izveidojusies liela sugu daudzveidība. Pie Siguldas uz atsevišķiem lielajiem atsegumiem konstatētas pat astoņdesmit sūnu sugas uz viena. Tas ir milzīgs skaits! Tur aug ļoti retas sugas – piemēram, zilganā selānija, dažādas lāpstītes, tāda īpaša suga kā alu spulgsūna. Alu spulgsūna ir koši zeltaini zaļa , un vienā no attīstības stadijām veido tā saucamās protonēmas – tad, apspīdināts ar gaismu, augs šo gaismu atstaro. Šī suga aug gan uz atsegumiem, gan pie alu ieejām, tomēr ir visai reta, jo tai vajag vidi, kurā nav kaļķainuma. Alu spulgsūna sastopama Vidzemē pie Salacas un Gaujavas teritorijā, bet Kurzemē vispār nav redzēta.
Aizsargājamas ir sīko papardīšu sugas – mūru sīkpaparde un plūksnu sīkpaparde, tie ir atsegumu augi, kas īpaši iemīļojuši dolomītu kaļķainos atsegumus, un visvairāk atrodami uz Daugavas kreisā krasta atsegumiem.
Kā ar dzīvajām būtnēm – piemēram, kukaiņiem, gliemjiem un citiem bezmugurkaulniekiem? Un sikspārņiem?
Ir atsevišķas gliemežu sugas, kam šī vide ir svarīga. Alas īpaši nozīmīgas ar to, ka labās alās ziemā temperatūra nenokrīt zem nulles, tāpēc tās kalpo patvērumam un ziemošanai. Tajās izdzīvo dažādi kukaiņi, odi, tauriņi, māņzirnekļi un zirnekļi, un jo īpaši sikspārņi. Ir vairākas alas, kur tie ziemo, un tajās no septembra beigām līdz aprīļa vidum cilvēkiem nevajadzētu doties. Ar siltumu un gaismu mēs iztraucējam un pamodinām šos dzīvniekus, viņi pazaudē ziemošanai uzkrātās barības vielas un var aiziet bojā. Alās, īpaši, ja tajās ir kāda ūdenstece, ļoti bieži ziemo abinieki, krupji un vardes. Vēl, īpaši nomaļākās vietās, alas izmanto arī lielie zīdītāji – bebri, ūdri, jenotsuņi, lapsas, āpši.
Kas īsti apdraud šīs ekosistēmas un dabas veidojumus?
Atšķirībā no pļavām un mežiem, kur cilvēkam ir intensīvas saimnieciskās intereses, atsegumi ir labvēlīgākā situācijā, jo parasti atrodas ielejās tālu no saimnieciskās darbības.
Atsegumu videi traucē krasa apstākļu maiņa. Piemēram, pie mazas upītes atrodas noēnots atsegums, bet pēkšņi virs tā tiek izcirsts mežs. Tad spilgtajā saules gaismā liela daļa sugu izzudīs. Bet tādu situāciju nav tik daudz, jo parasti ūdenstecēm, pie kurām atsegumi veidojas, ir aizsargjoslas.
No otras puses, apdraud arī pārāk liela netraucēšana. Atsegumi upju krastos visu laiku atjaunojas, jo palu laikā straume skalojas gar atsegumu, kaut ko noskalo, notiek jauni nobrukumi un atsegums atjaunojas. Tomēr daļa atsegumu neatrodas upju krastos – sevišķi Gaujavas teritorijā, kur daļa no tiem veidojušies vēl leduslaikmeta noslēgumā. Tādi atsegumi pamazām aizbirst un aizaug.
Smilšakmens atsegums, Ātraiskalns pie Ventas
Var teikt, ka nobrukumi atsegumus gan posta, gan atjauno?
Nobrukumi apdraud, ja nobirušais netiek ar straumi aiznests projām. Tie pat vienmēr nav nobrukumi, bet arī sīku nobiru veidošanās un sasalšanas atkušanas procesi, kas irdina iezi. Tad virs atseguma virskārtas izveidojas tāda kā garoza, kas reizi pa reizei nolobās un nokrīt, bet nokritusī daļa paliek atseguma pakājē.
Tomēr kā atsegumus un alas apdraud cilvēka darbība? Piemēram, slavas kārotāji, kas sienās iegrebj savus vārdus?
Intensīvi apmeklētās vietās tūristi diendienā aiztiek iežu virsmu un to skrāpē. Slikti ietekmē piemēslošana. Atsegumi bieži vien atrodas pie mazām upītēm un gravās. Ja upes stāvā krasta vai gravas malā ir mājas vai dārziņi, tad daudziem ir paradums mest pāri kraujas malai sagrābtās lapas, nozāģētos zarus un dažādu drazu, kas pa nogāzi slīd virsū atsegumam. Tāpat apdraud vispārējā vides eitrofikācija jeb pārsātināšana ar barības vielām no lauksaimniecības zemju mēslošanas. Kad melnā zeme nonāk uz atseguma, mainās sugu sastāvs, un tur vairs neaug mazās, sīkās sūnas un papardītes, tostarp daudzi retie augi.
Kādi ir šo biotopu aizsardzības mērķi, un kā jūs tos noteicāt?
Mērķi ir vienkārši – biotopu platības nedrīkst samazināties un kvalitāte pasliktināties. Mērķus mēs noteicām konkrēti atsevišķām Natura teritorijām, kur atrodas atsegumi un alas. Un lielākoties tie ir saglabāt pašreizējo platību, lai nenotiek atsegumu un alu aizbiršana un aizbrukšana.
Visiem atsegumiem, kas Dabas skaitīšanas projekta laikā tika uzkartēti, tapa fotogrāfijas un tika aizpildītas anketas par to pašreizējo stāvokli. Lai noteiktu mērķus, atskaites punkts bija katra biotopa platība 2004. gadā, un mērķis ir atjaunot to situāciju, kāda bijusi šajā laikā.
Un kā tas notiek realitātē, kā tiek atjaunoti atsegumi?
Neviens vēl nav tos atjaunojis, pagaidām tas ierakstīts kā mērķis. Ja notiek atseguma aizbiršana, nobiras uzkrājas atseguma pakājē un veido slīpu virsmu. Ja pakājē tek kāds strautiņš, tas šīs nobiras no apakšas skalo projām, un tad uz leju paslīd visa šī slīpā virsma. Tur, kur strautiņu vai upju nav, cilvēkam būtu jāaptur šī aizbiršana, un to var izdarīt, imitējot aizskalošanas procesu. Atseguma pakājē izrok nelielu grāvīti, un tad laika gaitā nobiras lēnām slīd uz leju , kamēr atsegums atsedzas sākotnējā veidolā.
To nevar vienkārši norakt ar lāpstām, jo tā būtu lielāka iejaukšanās, kas traumētu pašu atsegumu. Bieži vien atsegumu augu sugas aug arī uz nobirām.
Bieži vien liekas, ka šīs ekosistēmas posta pati daba. Piemēram, Veczemju klintis pie Mantiņiem vētrās mainās katru gadu.
Tās mainās, bet neizzūd, jo to platība nesamazinās. Tā ir ar visiem atsegumiem – tie var pastāvēt tikai tad, ja regulāri tiek atjaunoti, un tie atjaunojas tikai ar eroziju vai nobrukumiem. Citā veidā tie nevar atjaunoties. Pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Vai ir vēl kaut kas, ko varētu darīt, lai aizsargātu šīs ekosistēmas?
Var organizēt talkas, lai attīrītu atsegumus no piemēslojumiem, un to ievaros var nedaudz atbrīvot arī no nobirumiem. Svarīgi ir vairāk izglītot un runāt ar cilvēkiem, īpaši tiem, kas dzīvo pie šiem atsegumiem. Sabiedrība mainās, cilvēki daudz vairāk zina un saprot.
Mūru sīkpaparde, Krustalīča klintis
Kāds, jūsuprāt, ieguvums no tā, ka arī alām un atsegumiem noteikti šie saskaitāmie mērķi?
Mēs zinām, kā ir pašlaik un, kā jābūt nākotnē. Un tiem īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas šie biotopi, var izstāstīt, kas tur būtu jādara un, ko tur nevajadzētu darīt.
Mēs arī skaidrāk redzam situāciju ar aizsargājamām dabas teritorijām. Redzam, ka no smilšakmens atsegumiem un alām, rēķinot gan pēc platības, gan skaita, jau aptuveni 80 līdz 90 procenti iekļauti aizsargājamās teritorijās – gan Natura 2000, kas domātas dzīvās dabas aizsardzībai, gan ārpus Natura 2000 teritorijām kā ģeoloģiskie dabas pieminekļi. Turpretī no karbonātisko pamatiežu atsegumiem tikai apmēram puse atrodas Natura 2000 teritorijās. Ja pieskaita arī ģeoloģisko pieminekļu statusu, tad aizsargājamās teritorijās no šiem karbonātiskajiem atsegumiem iekļauti 62%. Tas nozīmē, ka pārējais paliek ārpus aizsargājamām teritorijām. Paši lielākie un krāšņākie karbonātisko iežu atsegumi, kas atrodas Daugavas krastos, ir appludināti, bet virs ūdens palikusi diezgan liela to daļa, vairāki metri – kā Krustalīča klintis un Kraukļu klintis lejpus Pļaviņām. Vismaz kreisajā Daugavas krastā Krustalīča klintīm noteikti vajadzētu veidot aizsargājamu teritoriju apmēram divu kilometru garumā! Tās nav nekādā veidā aizsargātas, bet uz tām aug plūksnu sīkpaparde un mūru sīkpaparde, kurām tās ir lielākās atradnes Latvijā.
Vai taisnība, ka hidroelektrostacijas būvēšanas dēļ appludinātais Daugavas kanjons pie Pļaviņām kādreiz bijis viens no iespaidīgākajiem Eiropas dolomīta kanjoniem?
Tā ir bijusi ļoti īpaša vieta, unikāla vismaz Baltijas mērogā. Daugavas kanjons bija Latvijas skaistākā vieta. Tas tika mērķtiecīgi iznīcināts, un tam bija ne tikai enerģētiski, bet arī politiski apsvērumi – lai parādītu Latvijas tautai tās vietu. Tāpēc mani izbrīna, ka tagad nav ierosinājumu to atjaunot. Jo dabas vērtībām zaudējumi nav neatgriezeniski. Protams, ir zaudētas ēkas un daļa kultūrvēstures, bet iežu atsegumi un 50 metrus dziļā senleja ir saglabājusies. Šajā kanjonā atradās divas trešdaļas no Latvijas karbonātiežu atsegumiem, un tā varēja būt aptuveni 25 hektārus liela kopējā atsegumu platība ar retām augu sugām, kas auga uz klintīm.
Tagad attīstās vēja enerģijas un saules enerģijas ieguve, un no Pļaviņu HES būtu iespējams atteikties. Lai izprojektētu un pamazām veiktu senlejas atbrīvošanu, tas, protams, prasītu vairākus gadu desmitus, bet vajadzētu to sākt un rosināt domu par senlejas atjaunošanu. Mums ir lielas iespējas, mēs kā tauta vēl varam vienoties, lai atgūtu mūsu skaistāko teritoriju – Daugavas kanjonu ar ļoti lielām karbonātiežu atsegumu platībām, kur biotopu vērtības uz klintīm un senlejas nogāzēs atgrieztos dažos gadu desmitos.