Kaspars Abersons: Zivju sugu aizsardzības mērķi
Konsultē Dabas aizsardzības pārvaldes projektā LIFE-IP LatViaNature iesaistītā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūta BIOR zivju sugu eksperts Kaspars Abersons.
Jūs esat uzmodelējuši 27 000 kilometrus virtuālo Latvijas upju ar visām zivīm . Milzīgs darbs! Kā īsti jūs ar to noteicāt aizsardzības mērķus zivju sugām?
Dabas aizsardzības pārvalde mūs, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR ekspertus, šim projektam uzrunāja tieši tāpēc, ka daļu darba jau bijām izdarījuši cita projekta ietvaros. Lai noteiktu zivju sugu aizsardzības mērķus, bija jāapzina pašreizējā un jāmodelē potenciālā situācija, un tas mums daļēji jau bija izdarīts. Pirms vairākiem gadiem sapratām, ka nekur nevar apskatīt visu mūsu upju nozīmi zivīm kopumā. Tāpēc veicām tādu kā upju inventarizāciju – izveidojām virtuālu datu bāzi, kurā visas zināmās upes sadalītas kilometru garos posmiņos, un katram doti raksturlielumi. Izveidojām zivju dzīvotņu piemērotības modeļus– pastāstījām datoram, kādi upju posmi kurām zivīm patīk jeb radījām virtuālās zivis, kuras ielaist iepriekš izveidotajās virtuālajās upēs. Tas bija liels darbs, bet ļoti labs rezultāts, jo ieguvām daudz informācijas. Mūsu uzdevums bija novērtēt katrā upē iespējamos uzlabojumus , tāpēc modelējām ne tikai tagadējo, bet arī potenciālo situāciju – kā būtu, ja upēs nebūtu migrācijai traucējošo aizsprostu, hidroelektrostaciju jeb HESu un lauksaimniecības piesārņojuma. Tā mēs bijām radījuši gan metodi, gan nepieciešamos rīkus, lai novērtētu aizsargājamo zivju sugu pašreizējo izplatību un to, kāda tā būtu, ja samazinātu cilvēka ietekmi.
Mēs gan nevarējām visām zivīm noteikt īpatņu skaitu, jo daudzām sugām to nemaz nevar, tāpēc lielākajai daļai rādītājs ir to aizņemto ūdeņu platība. Īpatņu skaitu noteicām tikai upes nēģim un lasim.
Kurām zivju sugām vēl Latvijā tika noteikti aizsardzības mērķi?
Sarakstu veidojām no tām sugām, kas iekļautas Eiropas Biotopu direktīvas II un V pielikumos, un pievērsāmies tikai saldūdens zivīm un ceļotājzivīm – kopumā 11 sugām. Sarakstā iekļuva tādas populāras sugas kā lasis, upes nēģis, upes nēģa saldūdens brālēns strauta nēģis, alata, salate jeb mežavimba, un arī tādas, kas vairumam cilvēku ir nezināmā krēslas zona – spidiļķis, platgalve, akmeņgrauzis, ziemeļu zeltainais akmeņgrauzis, Latgales ezeros zināmais repsis, un tāds brīnums kā pīkste.
Ar ko šīs zivis ir īpašas un apdraudētas?
Tās iekļautas direktīvas pielikumos, tāpēc ES dalībvalstīm ir pienākums tās aizsargāt, bet reālā situācija tām ir ļoti dažāda. Piemēram, akmeņgrauzis ir ļoti izplatīta zivs, kas sastopama dažādos ūdeņos. Ikdienā cilvēks akmeņgrauzi pat nepamana, jo tas ir mazs peņģerots, kas uz makšķeri neķeras. Skalas otrā galā pie patiešām apdraudētajām varam nolikt ceļotājzivis un ekoloģiski jutīgās sugas, piemēram, lasi un platgalvi, kam nepatīk klimata pārmaiņas, nepatīk cilvēku iedarbība un nepatīk upju pārveidošana. Bet aizsardzības mērķi bija jāizstrādā visām.
Kāda tad šīm sugām ir reālā situācija? Kam klājas visgrūtāk?
Grūti klājas platgalvei. Tā ir maza zivtiņa, kas dzīvo starp akmeņiem un necik tālu nepārvietojas. Platgalvju daudzums samazinās, jo tām patīk vēsāki ūdeņi un akmeņainas gruntis, bet, tāpat kā lašiem, nepatīk upju aizaugšana, piesērēšana un sasilšana. Diemžēl Latvijā tas notiek.
Platgalve, Jānis Bajinskis foto
Lasis noteikti ir viens no apdraudētākajiem?
apdraudējums ir dubults un problēmas arī dubultas. Lasis nārsto upju straujtecēs, bet tā mazuļi, kad ir pietiekami lieli, peld uz jūru baroties un nobriest nārstam. Dodoties uz nārstu Latvijā, padsmit kilometrus no lielākās upes Daugavas grīvas lasis nonāk pie aizsprosta, kas saucas Rīgas HES. Un viss, kas ir virs Rīgas HES, vienkārši paliek nepieejams, jo lasis tur netiek. Lai uzturētu populāciju, lašu mazuļus mākslīgi pavairo zivjaudzētavās, taču ar to nepietiek. Turklāt lasim piemīt houmings jeb instinkts atgriezties mājās, tāpēc viņš var atgriezties nārstot tikai savā dzimtajā upē.
Taču Baltijas savvaļas lašus ir stingri aizliegts zvejot?
Mērķtiecīga komerciālā lašu zveja ir aizliegta visā Baltijas jūrā, un mērķis ir pasargāt vājās lašupes. Skandināvijā lašiem klājas diezgan labi, taču, zvejojot Baltijas jūrā, nevar zināt, no kuras upes lasis nāk. Tāpēc zveja aizliegta, kamēr mūsu lašupes neatkopsies. Un nevar zināt, kad tās atkopsies.
Un nēģi? Tās ir visai neparastas zivis, kuras daži pat neskaita pie zivīm, bet pie apaļmutniekiem.
Tas atkarīgs no sistemātikas virziena, dažos nēģis joprojām skaitās apaļmutnieks, citos tomēr zivs. Arī upes nēģis kā ceļotājzivs ir viens no galvenajiem cietējiem, tomēr nēģim klājas mazliet saulaināk nekā lasim.
Nēģis arī nārsto straujtecēs, bet kāpuri jeb ņurņiki pēc pāris nedēļām straujteci pamet un četrus gadus dzīvo mierīgākās vietās. Tāpēc nēģis labāk pārcietīs upju piesērēšanu. Tomēr nēģim vajadzīgas dabiskas upes, viņam nepatīk upju iztaisnošana un HESi, kas rada ūdens svārstības. Nēģis dzīvo, ieracies gruntī, bet HESu darbināšanas dēļ vienu brīdi konkrētā upes ultnes vieta ir sausumā, citu slapjumā.
Tomēr nēģiem vieglāk arī tāpēc, ka tam nav houminga jeb māju instinkta. Nēģis peld nārstot tur, kur dzīvo nēģu kāpuri, jo sajūt to ferromonus.
Kas notiek ar citām zivīm? Kā klājas pīkstei un spidiļķim?
Pīkstei viss ir labi. Vēsturiski tā dzīvoja mitrājos, aizaugošās vecupēs un līdzīgos ūdeņos. Kad meliorācija visu iztaisnoja, pīkste savas sākotnējās dzīvotnes zaudēja, bet apmetās citās dzīvotnēs – neuzpasētos meliorācijas grāvjos un pusaizaugušās ūdensnotekās. Pīkstu populācija zeļ. Runājot par sugu aizsardzības mērķiem, te mums parādījās pīkstes un arī akmeņgrauža dilemma. Salīdzinot tagadējo stāvokli ar potenciālo uzmodelēto, kad upēs tiktu nojaukti migrācijas šķēršļi un atjaunotas iztaisnotās ūdensteces, pīkstei un akmeņgrauzim dzīve pat pasliktinātos, jo pazustu grāvīši un uzpludinājumi, bet parādītos straujteces. Bet ko darīt? Nevar uzstādīt aizsardzības mērķi ar domu sugai nodarīt pāri, bet nevar arī ļaut visām upēm pārvērsties par grāvjiem. Tāpēc vienojāmies, ka šīs sugas aizsardzības mērķis ir vienāds ar pašreizējo situāciju, bet, ja radīsies pretruna ar citu sugu populācijas uzlabošanu, priekšroka būs sugām, kurām ir problēmas.
Arī spidiļķis, kuram Latvijā ir izplatības robeža, pamazām izplatās tālāk. Tā ir maza, ļoti izturīga zivtiņa, kas kādu brīdi var iztikt vispār bez skābekļa – tāpat kā pīkste. Pīkste tādās reizēs elpo pa otru galu un, izņemta no ūdens, pa otru galu arī pīkst, tāpēc nosaukta par pīksti.
Taču jāatceras, ka spidiļķi vairojas, savus ikrus ienēršot gliemenēs, savā ziņā tie ir tādi gliemeņu parazīti. Tāpēc, lai cik izturīgi būtu paši spidiļķi, to populācija var pastāvēt tikai tādos ūdeņos, kur ir gliemenes.
Tomēr ir vēl citas, jutīgākas zivis, piemēram, alata un salate?
Alata ir tramīga zivs, ko grūti noķert uzskaitei. Tāpēc mēs pirms kāda laika apguvām veidu, kā tās klātbūtni noteikt ar vides DNS palīdzību, jo vienmēr jau kaut kur upē tiek nobrāzts kāds gabaliņš no astes vai ādas epitēlija. Mēs zinām, kādi ūdeņi alatai ir piemēroti un, kur tie atrodas, taču alata ir ekoloģiski jutīga suga , kura tai piemērotajos ūdeņos ne vienmēr ir sastopama. Līdzīgi ir lasim. Tāpēc esam palūguši naudu, lai laša un alatas izplatību varētu precizēt, izmantojot vides DNS noteikšanu, un ceram to vasarā paveikt. Alata ir no sugām, kam patīk vēss un tekošs ūdens un nepatīk mūsdienu pārmaiņas.
Savukārt salate jeb mežavimba ir karpu dzimtas zivs, kurai vajadzīgi plašumi, bet tā nav ceļotājzivs. Arī tā ir zivs, kuru nav viegli noķert, izmantojot zinātniskās uzskaites rīkus, jo tā ir pietiekami tramīga un dzīvo dziļākos un straujāk tekošos ūdeņos. Taču mēs zinām, ka tā dzīvo visās lielajās upēs, šo zivju ir daudz, un pagaidām tā nav pārāk apdraudēta.
Lasis, Andris Soms foto
Kas kopumā ir lielākie apdraudējumi aizsargājamām zivju sugām?
Cilvēks. Arī klimata pārmaiņas, bet visu ļoti veicina cilvēks. Ūdens pārliecīga uzsilšana ir uz cilvēka sirdsapziņas, jo aizsprostu radītajās ūdenskrātuvēs platība ir lielāka, un saulē virsma sasilst vairāk, nekā mazajās upītēs. Reizēm pietiek ar pāris grādiem temperatūras starpības, lai daļa zivju tur vairs nevarētu dzīvot – visbiežāk laši, taimiņi un platgalves. Ja upē atrodas spēkstacija vai slūžas, problēmas ir vēl lielākas, jo kādā brīdī siltais ūdens gāzīsies vairāk, bet kādā brīdī krānu aizgriezīs, īpaši tagad, kad jāseko svārstībām elektrības biržā. Dzīvās būtnes zem aizsprosta dzīvo kā akordeonā, – jo ūdens vai nu netek, vai gāžas lielā daudzumā. Tie abi ir ekstremāli apstākļi. Aizsprosti nodara arī citu skādi, kas saistīta ar sedimentu kustību – sedimenti ir nogulumi, smiltis, grants, oļi, viss, ko upe nes. Daļa no tā – grants un smalkākie oļi – ir vajadzīgi, lai varētu nārstot laši, taimiņi, nēģi, alatas, salates, vimbas un citas zivis. Upe dzīvo savu dzīvi, tās gultne nepārtraukti mainās un pārveidojas, un liela nozīme ir straumes nestajiem sedimentiem. Ja uzbūvē dambi, upes nestais sediments aizķeras aiz aizsprosta un uzkrājas ūdenskrātuvē, sākas tas, ko sauc par sedimentu badu, un upes iemītnieku dzīve ir traucēta.
Tikko citā projektā skatījāmies, kā mainās Amatas upe aiz Kārļu aizsprosta – kvalitatīvas nārsta vietas parādās tikai labu gabalu aiz tā. Upe sedimentu badu nereti cenšas kompensēt, un tad tā graužas krastos. Vēl, ja aizsprostam nav laba zivju ceļa, zivis brutāli netiek uz nārsta vietām. Aizsprostus bieži būvē tur, kur ir labs kritums, un tas arī apslīcina labas dzīvotnes un nārsta vietas.
Jāsaprot, ka aizsprostu smukie ūdensrožu dīķīši nodara upei lielu ļaunumu. Cilvēki būvē arī mazus akmens krāvumiņus, lai varētu pie vasarnīcas papeldēties vai iesmelt ūdeni siltumnīcas laistīšanai. Krāvumiņš ir mazs, bet tādu ir daudz, un lašupes vai nēģu upes beigās ir sabojātas. Lielā mērā papildus smilšu un nogulumu ieskalošanos upē, eitrofikāciju jeb barības vielu nonākšanu ūdenī un ūdeņu aizaugšanu veicina arī lauksaimniecība, mežistrāde un ūdeņu piesārņošana. Arī meliorācija – tā ir vajadzīga, bet tā kaitē daudzām zivju sugām, pirmkārt jau nēģiem. Ir labi, ka tagad Pasaules Dabas fonds un Latvijas valsts meži sākuši pārbūvēt caurtekas zem ceļiem, jo daudzās caurtekās gultnē zem caurtekas izskalojusies bedre, tāpēc ūdens caurules iztekas galā veidojas ūdenskritums, un zivis tādu caurteku nevar pārvarēt.
Un kā malu zvejnieki, vai tie nodara lielu ļaunumu?
Tie noteikti nodarītu, ja ar tiem necīnītos. Daļa aizsargājamo sugu zivju tiem neinteresē. Malu zvejnieki varētu gribēt noķert alatu, salati, repsi, nēģi un lasi, un vislielāko skādi tie var izdarīt ceļotājzivīm mazā ūdenstecē, īpaši lašiem. Ja mazai upei aizliek priekšā murdu, tad var noķert gandrīz visus uz nārstu migrējošos lašus, jo tur to nav daudz. Tā vēl pāris gadus, un lašu šajā upē vairs nebūs. Jo jāatceras, ka šai sugai ir instinktīva piesaiste mājām, un , ja pasaulē vairs nebūs lašu, kam tās būtu šajā upē, citi laši te nārstot nedosies. Citādi ir ar nēģiem, kuri ir mazāk izvēlīgi.
Tagad ir zināmi apdraudējumi, noteikti aizsardzības mērķi – ko ar to tālāk iesākt?
Modelējot mēs varam spēlēties – kurus migrācijas šķēršļus saglabāt, kurus nojaukt? Sugu populācijas ideālais stāvoklis tika izrēķināts bez šiem aizsprostiem, un mēs virtuāli nojaucām visus migrācijas šķēršļus vai samazinājām to ietekmi – izņemot ūdenskritumus, Daugavas HES kaskādi un tos šķēršļus, kas atrodas ārzemēs, jo mēs nepieteiksim Lietuvai karu, lai tā nojauc Sventājas upes aizsprostu, kas atrodas netālu no mūsu robežas. Mērķi ir ambiciozi.
Un cik reāli ir īstenot šos ambiciozos mērķus?
Reāli ir viss, ja ir vēlme. Bet vēlmes nav. Cilvēkiem patīk aizsprosti, patīk tās ūdensrozes, patīk izmakšķerēt līdaku, un nav pozitīvā stimula, jo liekas, ka zem tām ūdensrozēm nekā nav un nevar būt. Lai gan īstenībā tur ir taimiņu vai nēģu nārsta vieta. HESu īpašniekiem aizsprosti ir bizness, un viņi pat labprāt no tiem atteiktos, ja kāds atpirktu. Taču pašvaldībām kurām tur nav biznesa interešu, tas aizsprosts un dīķītis ir pieaudzis pie sirds. Žēl, ka viņi nesaprot – dīķi ir visiem, bet vai daudz ekskluzīvāk nebūtu, ja jums pilsētas centrā nārstotu taimiņi? Cilvēkiem nav motivācijas, nav finansējuma, nav regulējuma, nav virzības.
Vajadzīgs regulējums, kur par to ar likumu tiek prasīta atbildība. Tas puslīdz sakārtots saistībā ar HESiem. Bet mazo HESu ir tikai ap 140, taču Latvijā kopumā ir vairāk nekā 2000 visādu migrācijas šķēršļu. Lielākā daļa ir visādi aizsprosti un aizsprostiņi, palikuši no dzirnavām, no kolhoziem, dažādās apsaimniekošanas un pussabrukšanas stadijās. Kāds vēl izdomā tur pasaimniekot, atver slūžas un upe piegāžas ar smiltīm. Mums nav ar normatīvajiem aktiem pateikts, kam par to jāuzņemas atbildība. Bieži šie aizsprosti pat nevienam nepieder, kā būves nav iekļauti kadastrā un juridiski neeksistē. Bet dabā eksistē! Un tos nav vienkārši nojaukt. Jo jaukšana ir būvniecība, kurai jāsaņem būvatļauja, ko grūti izdarīt, ja objekta uz papīra nemaz nav. Ir daudz sakārtojamu jautājumu. Mēs uz to ejam, bet tas notiek ilgi un lēni. Mazais mērķītis būtu vismaz katram aizsprostam atrast saimnieku un pielietojuma mērķi. Un, ja pielietojuma nav, tad šo aizsprostu arī nevajag. Kad to atrisināsim, varēsim iet tālāk.
Pagaidām situāciju lieliski ilustrē tas, ka mēs nevaram tikt vaļā pat no mazajiem akmeņu krāvumiņiem! Cilvēkiem nav nekādu pienākumu tos nojaukt. Nav arī tiesību uzcelt – bet viņi to izdara!
Mums jāsāk savas upes mīlēt, bet tā nedrīkst būt sutenera mīlestība. Pagaidām daudziem ir tā – ja es nevaru uz upes kaut ko būvēt vai noslaukt cita veida labumu, kam man tā vispār vajadzīga? Kamēr mēs tā domāsim, mums nekļūs ne par kapeiku labāk!
Nēģis, Andris Soms foto
Suga | Mērvienība | Pašreizējais stāvoklis (CV) | Aizsardzības mērķis (FRV) |
Akmeņgrauzis Cobitis taenia | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 97 386,47 | 97 386,47 |
Repsis Coregonus albula | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 17 993,78 | 17 993,78 |
Platgalve Cottus gobio | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 22 215,80 | 43 935,49 |
Upes nēģis Lampetra fluviatilis | Īpatņu skaits, gab. | 132 993 404 | 205 167 076 |
Strauta nēģis Lampetra planeri | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 8893 | 8893 |
Salate Leuciscus aspius | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 58 761,75 | 58 920,17 |
Pīkste Misgurnus fossilis | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 49 008,81 | 49 008,81 |
Spidiļķis Rhodeus amarus | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 44 066,77 | 45 355,53 ha |
Ziemeļu zeltainais akmeņgrauzis Sabanejewia baltica | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 4879,21 | 5087, 54 |
Lasis Salmo salar | Īpatņu skaits, gab. | 189 926 | 1 801 831 |
Alata Thymallus thymallus | Apdzīvoto ūdeņu platība, ha | 557,20 | 5296,75 |
Direktīvas pielikumā iekļauta arī Sīga Coregonus maraena, taču tai aizsardzības mērķi nav noteikti, jo pašlaik tās vairošanās vai regulāra uzturēšanās Latvijas iekšējos ūdeņos nav konstatēta. Alauksta un Rāznas ezerā pastāvošā sīgu populācija, visticamāk, ir Peipusa sīga C. maranoides.