Saldūdeņu aizsardzības mērķi – dzidrus ezerus vēlamies visi!
“Eiropas noteiktās prasības saldūdeņu kvalitātei nav tukša dabas aizsardzības kaprīze, bet tieši tas, ko vēlamies mēs visi – tīri un dzidri ezeri un upes! “ pārliecināta Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE-IP LatViaNature saldūdeņu biotopu eksperte Lauma Vizule – Kahovska. Šis projekts, kura laikā tika noteikti arī saldūdeņu biotopu jeb dzīvotņu skaitliskie dabas aizsardzības mērķi, parādīja, ka saldūdeņu kvalitāte Latvijā lēnām pasliktinās, tāpēc to aizsardzība ir īpaši svarīga. Aizsargājamo teritoriju tīklā būtu jāiekļauj arī vairāki jauni ezeri, kuros atrodami lieli dabas retumi.
Sarunā – Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE-IP LatViaNature saldūdens biotopu eksperte Lauma Vizule – Kahovska.
Latvija tiešām ir diezgan bagāta ar ūdeņiem. Mums ir vairāk nekā 2000 ezeru, ja neskaitām distrofos jeb purvu ezeriņus, kurus saskaitīt vispār ir neiespējami. Un Latvijas upju kopgarums ir gandrīz 40 000 kilometru. Tas ir daudz! Ne visi ezeri un upes atbilst īpaši aizsargājamiem biotopiem. Pirmkārt, tiem jābūt dabiskas izcelsmes, līdz ar to kā vērtīgas dzīvotnes neklasificējas uzpludinājumi un mākslīgi raktie dīķi. Ar upēm ir līdzīgi – pārveidotie upju posmi, kas kādreiz tikuši pārrakti un iztaisnoti, arī nav bioloģiski vērtīgas dzīvotnes, diemžēl gandrīz trešdaļa no upju kopgaruma ir šie taisnotie posmi. Upēs ir arī šķēršļi un uzpludinājumi – HESi, dzirnavu dīķi, aizsprosti – un arī tur dabiskums ir iznīcināts.
Latvijas ezeru zelta fonds, izcilākie un tīrākie, ir oligotrofie jeb barības vielām nepārsātinātie ezeri – kā Riču ezers, Sīvers un Ārdavs. Tie ir nabadzīgāki ar barības vielām, tāpēc tajos saglabājušās cimperlīgākas augu sugas, kas ir prasīgākas pēc īpaši labiem vides apstākļiem. Savukārt biotopam ezeri ar mieturaļģu augāju tipiski ir lielie, seklie piejūras ezeri – Engures ezers, Papes ezers un Kaņieris. Tās ir svarīgas ūdensputnu dzīvotnes!
Latvijā biežākais ezeru biotopu veids ir eitrofie ezeri ar iegrimušu ūdensaugu augāju – kā Ķīšezers un Juglas ezers. Gandrīz 70 procenti no visiem ezeriem atbilst šim biotopam, un tipiskākās, visiem pazīstamās sugas tajos ir niedres un lēpes.
Savukārt distrofie ezeri parasti ir purvu ekoloģiskā kompleksa daļa. Tajos ir diezgan skarba vide – brūns un ļoti skābs ūdens, un tādiem apstākļiem piemērojušās tikai dažas organismu grupas, tāpēc sugu sastāvs tur ir nabadzīgs. Bet tas nenozīmē, ka tas ir sliktas kvalitātes biotops. Tāds ir, piemēram, Ramatas Lielezers.
Atsevišķs saldūdens biotops ir dūņainie upju krasti, bet tas vairāk raksturojams kā process lielajās upēs, kur plūdmaiņās līmenis pazeminās un atsedzas dūņainie krasti.
Upju biotopiem ir straujteces un lēnteces. Tipisku straujteci mēs parasti varam jau sadzirdēt pēc čalošanas, un šajos posmos ir ātra straume un akmeņaina, oļaina grunts. Lēntecēs straume ir lēnāka un grunts pārsvarā smilšaini dūņaina. Taču upes ir ļoti mainīgas, un vienā posmā var būt straujteces, citā lēnteces.
Daugavas augštecē, kur ir Natura 2000 teritorija Augšdaugava, ir izteikti straujteču posmi. Tomēr kopumā lielākā daļa Daugavas, sākot no Aiviekstes ietekas uz leju, vispār neskaitās Eiropas nozīmes biotops, jo tur atrodas trīs lielie HESi. Līdz ar to šajā posmā Daugava tiek vērtēta kā pārveidots, jau ezeram atbilstošs ūdens objekts, kur ir pārāk liela cilvēka ietekme, tāpēc dabiskie procesi tajos vairs nenotiek, kā vajadzētu. Arī Gaujai mijas strauji tekošie un lēni tekošie posmi, un augštecē ir vairāki HESi, kas diemžēl ietekmē Gaujas kā dzīvotnes kvalitāti.
Mēs noteicām vietu līmeņa mērķus visiem tiem 248 biotopiem, kas pieder kādai no septiņām saldūdeņu biotopu grupām un iekļaujas Natura 2000 teritorijās. Noteicām arī valsts līmeņa mērķus katrai biotopu grupai – cik daudz mēs vēlamies šo biotopu saglabāt vai paplašināt, un mērķa kvalitāti – kādu mēs vēlamies šo dzīvotņu kvalitāti.
Ezeru mums ir tik, cik ir, tāpēc tiem kā mērķi nevaram noteikt biotopu platības palielināšanu. Galvenais mērķis ir saglabāt kvalitāti tur, kur tā ir laba un uzlabot tur, kur tā nepietiekama. Savukārt upēs mēs varam ne tikai uzlabot to kvalitāti, bet arī palielināt biotopu platības – atjaunot pārveidotos upju posmus, kas vai nu uzpludināti vai iztaisnoti. Var, piemēram, atjaunot upes tecējumu, likvidējot šķēršļus. Uzpludinājumi parasti atrodas tur, kur ir straujteču posmi, un zem katra uzpludinājuma ir pazaudēta upju straujtece, kuru mēs varētu atgūt.
Kopumā saldūdeņiem svarīgākais mērķa rādītājs ir kvalitāte. Tas, ka mums ir daudz ūdeņu, nenozīmē, ka viss ir labi. Vairāk nekā pusei mūsu saldūdeņu Natura 2000 teritorijās ir nepietiekama kvalitāte – 53.3 % . Izcila kvalitāte ir tikai 11 % un laba 30.8 % saldūdeņu šajos biotopos.
Ezeros kvalitāti vērtē pēc tā, cik daudz tajos ir reto ezereņu – lobēliju kompleksa sugu, cik liels ir iegrimušo ūdensaugu sugu skaits un, kādā dziļumā tās sastopamas, cik dzidrs ir ūdens, cik blīvs ir virsūdens augājs. Upēs kvalitāti nosaka tas, cik dabiska to gultne, kāds ir straumes ātrums, cik daudzveidīgs grunts substrāts, cik ļoti tās ir vai nav aizaugušas, kāds ir dažādu sugu skaits, cik daudz ir barības vielām bagātiem ūdeņiem raksturīgo sugu, cik daudz tīriem ūdeņiem raksturīgo augu un bezmugurkaulnieku sugu, kāds ir dūņu daudzums.
Es gribētu izcelt Latgales ezerus. Latgali dēvē par zilo ezeru zemi, un tam ir pamatojums, jo Latgales un Augšzemes augstienē atrodas 40% no Latvijas ezeriem. Latgalē atrodas tādi izcilas kvalitātes oligotrofie ezeri kā Riča ezers, Sīvers, Ārdavs un Drīdzis. Tajos ir ļoti dzidrs ūdens, un tas ir viens no kvalitātes rādītājiem. Ja lielākajā daļā Latvijas ezeru dzidrība ir ap 1.5 metri, tad Latgales ezeros tā ir sasniedz pat piecus un vairāk metrus!
Jā, un Latgale īpaša ne tikai ezeru skaita, bet arī daudzveidības ziņā – tur ir dziļākais – Drīdzis, sugām bagātākais – Ežezers , lielākais – Lubāns, dzidrākais – Sventes ezers. Un Sīvers ir visbagātākais ar retajām sugām, jo tajā sastopamas 17 īpaši aizsargājamas augu sugas – piemēram, dortmaņa lobēlija, mieturu hidrilla, lokanā najāda, smalkā najāda. Sīvers pašlaik tiek uzskatīts par bagātāko lokanās najādas atradni pasaulē. Savukārt radniecīgajai smalkajai najādai pasaulē ir tikai 54 atradnes, un trīs no tām atrodas Latvijas ezeros.
Jā, ezerrieksts ir aizsargājams reliktais augs, kura atradnes līdz šim bija zināmas trijos – Klaucānu, Priekulānu un Pokratas ezeros. Taču Dabas skaitīšanas projekta laikā Latvijā ezerrieksts tika atklāts arī ceturtajā, Bancānu ezerā. Tas arī ir viens no retumiem, ar ko varam lepoties. Taču ezerriekstam nav prasības pēc tīrajiem, dzidrajiem ezeriem, tas aug arī dūņainākos ūdeņos.
Ļoti apdraudēta ir ziemeļu upespērlene. Agrāk šīs pērlenes Vidzemes upēs bija plaši sastopamas un Latvijā pat tika iegūtas upju pērles, bet tagad šīs gliemenes atrodamas tikai pāris upēs. Viens no iemesliem – reiz tās tika ļoti izzvejotas Zviedrijas un Krievijas galmu vajadzībām. Otrs lielais iemesls ir upju kvalitāte – pērlenēm vajag tīru un dzidru ūdeni. Ziemeļu upespērlene ir ļoti jutīgs organisms, tā ir filtrētāja, kas barojas, filtrējot upes ūdeni, un netīrākā upes ūdenī nespēj pastāvēt. Kopējā upju ūdens kvalitāte pasliktinās, un tur vainojama intensīva bebru darbošanās un tas, ka pastiprināti uzkrājas barības vielas un dūņas, tāpēc izzūd pērlenēm piemērotās dzīvotnes. Nu jau tās saglabājušās tikai dažās vietās, tāpēc ir īpaši saudzējamas.
Ekoloģiski vērtīgākās ir upju straujteces, kur aktīvāk norisinās pašattīrīšanās procesi, tās ir ar skābekli bagātākas un vairāk piemērotas cimperlīgākām sugām, piemēram, lašveidīgajām zivīm. Pie izcilākajiem upju biotopu piemēriem gribu nosaukt Ventas pieteku Šķerveli, Gauju ar tās pietekām un Salacu kā Baltijas izcilāko lašupi.
Tas bija sarežģīti, jo dabu ielikt kastītē nav viegls uzdevums, katra teritorija ir citāda. Ir izstrādāta metodika, pēc kuras mēs vadījāmies. Katrā biotopu grupā gājām cauri katrai teritorijai, to sīki un smalki izpētījām, izvērtējām kvalitāti un iespēju kādā no upju teritorijām atjaunot dabisko biotopu. Ja biotopa kvalitāte bija laba vai izcila, tad mērķis ir to saglabāt, ja nepietiekama – to uzlabot.
Un ir ļoti labi, ka mums ir šie dati – tagad varam konkrēti parādīt, kādas biotopos ir problēmas. Citādi daudziem liekas : “Ja ezers ir, tad tas ir! Kas tur ko uztraukties!”
Tagad mums ir arī atskaites punkts nākotnei. Taču noteiktie mērķi nav statiski, pēc kāda laika tos var pārskatīt.
Ūdeņi no citiem biotopiem atšķiras ar to, ka upe un ezers ir tā sauktās atvērtās sistēmas. Tos ietekmē pilnīgi visas darbības, kas notiek to sateces baseinā, no kura tie saņem ūdeni. Cilvēkiem reizēm ļoti grūti saprast – kā var ietekmēt tas, ko kāds dara desmit vai divdesmit kilometru attālumā? Ezers, kuram sateces baseinā ir vairāk mežu, būs mazāk ietekmēts, savukārt no lauksaimniecības zemēm un pilsētām, kur ir nepietiekami attīrīti notekūdeņi, šie biogēni jeb organiskās vielas nonāk ūdenī un pastiprina eitrofikāciju jeb ezera vai upes bagātināšanos ar barības vielām. Eitrofikācija jeb ūdens bagātināšanās ar barības vielām pati par sevi ir dabisks process, bet , ja to veicina cilvēka darbība, tas kvalitāti pasliktina daudz, daudz straujāk. Jāsaprot, ka par ūdeņu kvalitāti tiešā veidā esam atbildīgi mēs, cilvēki. Daba Latvijā ir ļoti skaista, bet mēs reizēm aizmirstam, ka par šīm bagātībām mums jārūpējas.
Daudziem šķiet, ka laba ūdeņu kvalitāte ir kaut kāda mistiska Eiropas prasība, kas nevienu neinteresē un nevienam nav vajadzīga. Tad man ir vienkāršs jautājums: Vai jūs varat izstāstīt, kādu jūs gribētu redzēt ezeru, uz kuru ar ģimeni brīvdienās braukt atpūsties? Cilvēkiem patīk dzidrs ūdens, nevis duļķains. Patīk skaista, smilšaina pludmale, nevis dūņas. Patīk, ja ezers nav viscaur aizaudzis ar niedrēm vai aļģēm. Patīk, ja var vērot putnus, peldēt un makšķerēt. Bet visas šīs pazīmes ir tieši tas, kas raksturo labvēlīgu biotopa aizsardzības stāvokli. Tieši tie paši kritēriji! Dūņas, piemēram, ir tipiska eitrofikācijas pazīme, un nozīmē, ka ezers netiek galā ar to piesārņojumu, kas tajā ieplūst. Tā punktu pa punktam mēs nonākam pie tā, ka katrs no mums ezeru grib redzēt tieši tādu, kādu to cenšamies panākt ar biotopa aizsardzību.
Zilaļģes arī ir viena no sliktas ūdens kvalitātes un eitrofikācijas pazīmēm. Tās pastiprināti zied, kad ūdeņos pastiprināti nonāk barības vielas, kad ir karstas un sausas vasaras – un tad šajos ezeros nevar peldēties. Arī zaļaļģes, kuras izskatās pēc zaļiem matiem, kas staipās pa ūdeni, ir viena no tipiskajām eitrofikācijas pazīmēm. Tāpat kā mazie, zaļie ūdens ziedi, kas dīķos reizēm noklāj visu virsmu – arī tie norāda, ka ūdenī nonācis pārāk daudz barības vielu. Šie ūdens ziedi izveido uz virsmas tādu kā paklāju, un zem tā vairs neiekļūst ne gaisma, ne skābeklis, tāpēc nevar izdzīvot nekas.
Ūdeņiem svarīga ir apsaimniekošana. Upes ir garas, visā to sateces garumā ir daudz īpašnieku, un ļoti svarīga ir sadarbība starp zemju īpašniekiem un pašvaldībām, jo upi ietekmē viss, kas notiek tās krastā. Tam vajadzīgi valstiskāki risinājumi. Otra lieta, ko gribēju pieminēt par šiem retajiem un izcilajiem biotopiem – liela daļa no tiem šobrīd nemaz neiekļaujas aizsargājamo teritoriju tīklā. Tikai 61 procents no mūsu oligotrofajiem ezeriem ir iekļauti Natura 2000 teritorijās. Piemēram, Sīvers, kurā atrodas izcilākā smalkās najādas atradne, pašlaik nav Natura 2000 teritorija! Svarīgi, lai visi šie izcilie ezeri būtu iekļauti aizsargājamo teritoriju tīklā, jo tajās tomēr ir stingrākas prasības un tiek izstrādāti dabas aizsardzības plāni, kas līdzsvaro saimniekošanu ar dabas saglabāšanu.
Vajadzīga dabai draudzīgāka lauksaimniecība un mežsaimniecība un svarīgi lielie risinājumi valsts līmenī, tomēr daudz var darīt arī katrs cilvēks, kuram ir īpašums pie upes vai ezera. Parasti komposta kaudzi un mazmājiņu gribas novietot tālāk no acīm, taču vissliktākais risinājums ir tad, ja tās novieto upes malā. Upei ļoti vajadzīga šī dabiskā buferjosla, kas aiztur piesārņojumu. Ja komposta kaudze atrodas upes krastā, tad visi biogēni ieskalojas upē. Ietekmē arī mūsu paradumi – vai mums ir notekūdeņu tvertne, vai lietojam dabai draudzīgus mazgāšanas līdzekļus?
Tikpat svarīgi ir paradumi, atpūšoties pie ūdeņiem. Oligotrofie ezeri ir visjutīgākie , un tos būtiski ietekmē arī atpūtnieki, tāpēc piemēram, mazajā Pierīgas Ummja ezerā vasaras periodā aizliegts peldēties. Un tā nav tāda dabas saglabāšanas kaprīze! Cilvēki krastā nomet atkritumus, kāds varbūt pat nokārto dabiskās vajadzības, un tas viss ar lietu ieskalojas arī ezerā. Arī sauļošanās krēmi un ķermeņa krēmi satur barības vielas. Daudzi domā: Ja es viens atnākšu un pa kluso nopeldēšos, nekas taču nenotiks! Bet, ja tā atnāks 100 cilvēki dienā , tas būs jūtams piesārņojums.
Mēs katrs varam darīt kaut vai kaut ko pavisam nelielu. Bieži tiek organizētas talkas – niedru pļaušana vai atkritumu savākšana, un arī tas ir ieguldījums ūdeņu kvalitātes uzlabošanā.
Dažkārt uzskata, ka dabas aizsardzība grib visu aizliegt – bet tik traki jau nav! Saimniekot var, bet jāpadomā par risinājumiem. Piemēram, lauksaimniecības zemēm ir jāievēro buferjoslas, jo ļoti bieži zeme tiek aparta līdz pašam krastam, bet upei vai ezeram tie 5 līdz 10 metri ir ļoti svarīgi.
Tas nebija gluži atklājums, bet man bija ļoti interesanti iepazīt visu Latvijas saldūdeņu aizsargājamo Natura 2000 teritoriju tīklu kopumā. Pirms tam darbojos Dabas skaitīšanas projektā, kur kontrolēju datu ievākšanu par ūdeņiem, un uz mana rakstāmgalda nonāca anketas par pilnīgi visiem Latvijas saldūdeņiem. Šis projekts ir nākamais solis, kurā mēs vērtējām – kāda ir kopaina un ūdeņu kvalitāte? Diemžēl ūdens kvalitāte visos ezeros lēnām pazeminās. Un kvalitāte nav sausas Eiropas prasības, bet tas, kādu mēs ikviens vēlamies šo ezeru vai upi redzēt. Tas dzidrais ezers svarīgs gan mums katram, gan vides aizsardzībai. Mūsu lielais mērķis visiem ir viens – saglabāt skaistos Latvijas ūdeņus.
Faktu kastītes:
1.Kopējā ES nozīmes saldūdeņu biotopu platība Latvijas teritorijā – 111 096,5 ha. No tiem 42,7 % jeb 47 453,9 ha atrodas Natura 2000 teritorijās.
2.Saldūdeņi Natura 2000 teritorijās. No tiem:
Izcila kvalitāte – 11 %.
Laba kvalitāte – 30.8 %
Nepietiekama kvalitāte – 53.3 % .
Oligotrofie ezeri: Saglabāt esošo kvalitāti – 78% no biotopa platībām Natura 2000 teritorijās, uzlabot – 22%.
Ezeri ar mieturaļģu augāju:. Saglabāt esošo kvalitāti -74% no biotopa platībām Natura 2000 teritorijās, uzlabot – 26%.
Eitrofie ezeri ar iegrimušu ūdensaugu augāju: Saglabāt esošo kvalitāti -21% no platībām Natura 2000 teritorijās, uzlabot – 79%.
Distrofie ezeri:. Saglabāt esošo kvalitāti – 79% no biotopa platībām Natura 2000 teritorijās, uzlabot – 21%.
Upju biotopi: Saglabāt esošo kvalitāti – 71% no biotopa platībām Natura 2000 teritorijās, uzlabot – 29%.
Oligotrofie ezeri: esošā platība un mērķa platība – 67,74 km2
Ezeri ar mieturaļģu augāju: esošā platība un mērķa platība – 81,79 km2
Eitrofie ezeri ar iegrimušu ūdensaugu augāju: esošā platība un mērķa platība – 757,53 km2
Distrofie ezeri: esošā platība un mērķa platība – 19,08 km2
Upju biotopi: platība 179,52 km2 , mērķa platība – 216,6 km2
Vadošais partneris:
+371 67509545, +371 26392352
latvianature@daba.gov.lv
Baznīcas iela 7, Sigulda, LV-2150
Projekts “Natura 2000 aizsargājamo teritoriju pārvaldības un apsaimniekošanas optimizācija” (LIFE19IPE/LV/000010 LIFE-IP LatViaNature) tiek īstenots ar Eiropas Savienības LIFE programmas un Valsts digitālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu.
Informācija atspoguļo tikai projekta LIFE IP LatViaNature īstenotāju redzējumu, Eiropas Klimata, infrastruktūras un vides izpildaģentūra nav atbildīga par šeit sniegtās informācijas iespējamo izmantojumu.
