Jaunatklātā atradne gandrīz visā platībā atrodas ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un mikroliegumiem. Pirmo reizi šajā apvidū suga uzieta 2011. gadā, tomēr nesenie atradumi būtiski maina sākotnējos priekšstatus par sugas izplatību šajā vietā.
Eksperti lēš, ka dzegužkurpīšu skaits atradnē, skaitot augu stublājus, ir vismaz divi tūkstoši – tomēr tā ir piesardzīga prognoze. Augi, īpaši pēc noziedēšanas, lakstaugiem bagātos mežos, nav viegli pamanāmi, tāpēc patiesais dzegužkurpīšu skaits, ekspertuprāt, ir lielāks – sasniedzot pat 2500–3000 indivīdu. Tas maina priekšstatu par kopējo šīs sugas populācijas lielumu Latvijā, kas līdz šim tika vērtēts kā 4500–5000 indivīdu. Lai gan jaunatrastā atradne ir nozīmīgs papildinājums zināšanās par dzeltenās dzegužkurpītes kopējo populāciju Latvijā, tas nemazina nepieciešamību šo sugu saudzēt – tā joprojām ir reti sastopama, trausla un apdraudēta.
Dzeltenā dzegužkurpīte ir suga, par kuras atradnēm informācija netiek izplatīta, tāpēc šīs atradnes vieta netiks izpausta, lai saudzētu retumu no iespējamiem “orhideju medniekiem”. Lai nodrošinātu atbilstošu aizsardzību un atradnes neizpostīšanu, ir informēts valsts mežu apsaimniekotājs un tiks rosināta jaunas Natura 2000 teritorijas izveide. Projekta eksperti cer, ka tas palīdzēs saglabāt arī teritorijā sastopamos Eiropas Savienības nozīmes mežu biotopus un vairāku citu nozīmīgu īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes, kas konstatētas šī gada pētījumos.
Dzeltenā dzegužkurpīte ir viena no iespaidīgākajām Latvijas savvaļas orhidejām – lielākā un krāšņākā. Tai raksturīgas platas, lielas lapas, sarkanīgi brūnas ārējā apziedņa lapas un dzeltena lūpa, kas atgādina kurpīti. Tā zied no maija beigām līdz jūnija vidum. Šī suga ir apdraudēta un aizsargājama visā Eiropas Savienībā, arī Latvijā – iekļauta ES Biotopu direktīvas pielikumā pie sugām, kuru saglabāšanai jāveido aizsargājamas dabas teritorijas.
Latvijā dzeltenā dzegužkurpīte sastopama auglīgos mēreni mitros un mitros platlapju, egļu un mistrotos mežos, visbiežāk kaļķainās augsnēs. Tās prasības pret vidi nav līdz galam izzinātas. Taču ir skaidrs, ka tās sēklu dīgšanā izšķiroša loma ir mikorizai – sēņu un auga sadarbībai augsnē, kas nodrošina reti sastopamā auga spēju uzņemt nepieciešamās barības vielas. Nozīmīga loma ir augsnes īpašībām, apgaismojumam, citu augu konkurencei. Latvijā suga gandrīz visās atradnēs aug maz traucētos, dabiskos mežos. Līdz ar to var pieņemt, ka maz pārveidoti meži ir sugai optimālie apstākļi.
LatViaNature projekta ekspertus pārsteidz jaunās atradnes mērogs – dzeltenās dzegužkurpītes ir izkliedētas plašā joslā, kas atrodas uz vāji izteiktas nogāzes pazemes ūdeņu atslodzes zonā. Tas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka šādi apstākļi ir nozīmīgi auga izplatībā un izdzīvošanā, un tie vienlaikus, iespējams, limitē sugas sastopamību, vismaz lokālā mērogā.
